grāmatu citāti

Es noteikti te ierakstīšu vēlāk citātus, bet tagad izmantošo postu citai vajadzībai. :-P Emmanuelle, man kaut ko vaaajaaag. (l)

Salome-ko?!!! :-D

Ahh, kā man patīk šī diskusija. :-) Man ir vairākas klades ar grāmatu citātiem, bet nu daži no pēdējās lasītās - Margareta Madzantīni "Nekusties":

"Esmu smieklīgs, es zinu. Bet cilvēku patiesība bieži vien ir smieklīga."

"Viņa nelikās ne zinis par puiša saraustītajām kustībām, viņa skatījās tam acīs. Viņa to mīlēja, vienkārši mīlēja. (..) es nodomāju, ka labprāt pamestu savu vietu veselo ierindā, lai tikai arī uz mani kaut reizi mūžā kāda būtne paskatītos tā, kā nelaimīgā krople skatījās uz līkroci."

"Viņai nepiemita itin nekas, kas atbilstu manai gaumei. Tomēr tā bija viņa, Itālija, un man viņā patika viss. Iemeslu es nezināju."

"Es biju laimīgs. Mēs nekad nepamanām, ka esam laimīgi. (..) Mēs esam tik neuzmanīgi, ka pazīstam nostaļģiju pēc zudušas laimes un mūžīgās ilgas pēc nākamībā gaidāmās, taču pašu laimi nepazīstam."

Par šo es padomāšu rīt!
Vējiem līdzi! loti labs citāts! tik nezinu vai točna no grāmatas burts burtā! domu sapratāt :-)

Toreiz Marija saprata,ka nekas dzive nav uz muzu.Vina saprata ari,ka ir tads jedziens -talu,ka pasaule ir liela...No "11 minutes"Paulu Koelju. :-)

Viens no maniem mīļākajiem citātiem ir angliski, bet tam jau, manuprāt, nav nozīmes, jo pati stāsta ideja ir dikti skaista.

"I knew, in the silence that followed, that anything could happen here. It might be too late: again, I might have missed my chance. But I would at least know I tried, that I took my heart and extended my hand, whatever the outcome.
"Okay," he said. He took a breath. "What would you do, if you could do anything?"
I took a step toward him, closing the space between us. "This," I said. And then I kissed him."

Ir divu veidu cilvēki.
Ir tie,kas dzīvo ,spēlē un mirst.
Un tie,kas nekad nedara neko citu,kā vien turas līdzsvarā uz dzīves smailes.
Ir aktieri.
Un ir virves dejotāji.

M.Fermīns "Sniegs"

"Rakstu par "mazajiem ļaudīm". Bet vai tādi vispār eksistē? Reizēm domāju, ka ir tikai mazi priekšstati par cilvēkiem. Tas, kurš intensīvi dzīvo un jūt, nav mazs, un, dziļāk ieskatoties, es varētu teikt, ka lielākā daļa "mazo cilvēku" dzīvo ar tādu intensitāti, kuru es kā rakstnieks varu izmantot." /T. Viljamss Atmiņas/

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā solījumi netiek turēti. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki runā, daudz nedomājot par saviem vārdiem. Mēs sakām draudzenei, ka piezvanīsim viņai nākamajā nedēļā, lai kopīgi aizietu pusdienās, gluži labi zinot, ka mums nav laika to darīt. Mēs apsolām darba biedram atnest jauno grāmatu, kas mums tik ļoti patīk, labi zinot, ka mēs nekad neaizdodam savas grāmatas. Un sev mēs apsolām, ka šajā gadā atgūsim labu formu, vienkāršosim savu dzīvi un vairāk priecāsimies, pat nemaz nedomājot par nopietnām izmaiņām dzīvē, kas nepieciešamas šo mērķu sasniegšanai.

Kad tu piedzimi, tu raudāji, bet pasaule tajā pašā laikā priecājās. Dzīvo savu dzīvi tā, lai, tev mirstot, pasaule raudātu, bet tu tajā laikā priecātos.

Runāt to, ko īstenībā nemaz nedomājam, kļūst par paradumu, ja to piekopj pietiekami ilgi. Īstā problēma ir tāda: ja tu neturi doto vārdu, tu citu acīs zaudē uzticamību. Ja tu zaudē uzticamību, tu sarauj uzticamības saites. Un uzticības saišu saraušanas rezultātā tu nonāc pie virknes izirušu attiecību.

"Ēzeļi vien visi esam. Katrs velkam savu vezumu. Tikai kā kurš. Dažs priecādamies, dažs kurnēdams, bet dažs slejas stāvus kā jauns kumeļš un sper pa ilksīm, kamēr pašam tiek jēlas kājas. Dzīvei ir cietas ilksis- tās nelūst - trako cik gribi!"
A.Dziļums "Saplēstā krūze"

"Vai katru cilvēku vajag saudzēt? Un vai katrs cilvēks ir cilvēks?"

"Vai tās ir beigas? - Bet vai tad ir bijis sākums?"
J.Germans "Es atbildu par visu"

Lee-tah, milzīgs paldies par ieteikto mājaslapu. Atsauci atmiņā patīkamas atmiņas.


_____________

“It was the best of times, it was the worst of times, it was the age of wisdom, it was the age of foolishness, it was the epoch of belief, it was the epoch of incredulity, it was the season of Light, it was the season of Darkness, it was the spring of hope, it was the winter of despair.”

A Tale of Two Cities, Charles Dickens

Mans mīļākais citāts ir no Skārletas O'Hāras repertuāra (Mārgareta Mičela "Vējiem līdzi")

"Par to es domāšu rīt! Jā, es par to noteikti padomāšu rīt!"

Ja dzīvē tā varētu ne tikai pateikt, bet arī izdarīt, mums, sievietēm, būtu mazāk depresiju un nervu lēkmju. :)

Sapratu, ka man vajag izlasīt visas Remarka grāmatas!! Ar katru citātu kļūstu arvien lielāka viņa fane! (l)

"Es esmu meitene, bet meitenei jāiet ātrā gaitā, zemu noliektu galvu, it kā tā skaitītu savus soļus. Tā nedrīkst pacelt acis, tai liegts lūkoties pa labi vai kreisi no ceļa, jo, ja tās skatiens nejauši sastapsies ar vīrieša acīm, viss ciems uzskatīs, ka viņa ir padaudza."
"Manu māsu viņas vīrs sita. Un viņa apkaunoja tēvu, nākdama pie mums sūdzēties."
"...Satver mani aiz matiem un velk pa zemi uz virtuvi. Sit. Kamēr es stāvu uz ceļiem, viņš rauj mani aiz bizes tā, it kā gribētu to noraut pavisam. Pēc tam viņš to nogriež. Ar milzīgām aitu grieznēm. Man vairs nav matu."
/SUADA sadedzināta dzīva.

Man tada J. Raina atzina palikusi atmina, ka greks neesot skaust, bet greks esot gan skaust netopot pilnigakam.

Apzelojies par tiem ,kuriem nav dusas panemt rokas spalvu,otu,instrumentu vai darbariku,jo baidas,ka kads jau to ir paveicis labak par viniem,un kuri jutas necienigi ieiet brinumainaja makslas pasaule-"Burvja piezimes"-Paulu Koelju :-)

Vonnegūta citāti vienmēr ir TĀDI, no kuriem spalviņas saceļas. Un piedodiet par pēdējo vārdu, bet citāts paliek citāts ;-)

"Sātane nevarēja atcelt nevienu Dieva lēmumu. Kas radīts, radīts. Taču viņa vismaz varēja mēģināt darīt Viņa mazo rotaļlietiņu eksistenci mazāk sāpīgu. Viņa saprata to, ko Viņš nesaprata: būt dzīvam nozīmē vai nu garlaikoties, vai drebēt no bailēm. Tad nu viņa piepildīja vienu ābolu ar visvisādām idejām, kas varētu vismaz kliedēt garlaicību, piemēram, ar kāršu un kauliņu spēļu noteikumiem un pamācībām, kā drātēties, ar alus, vīna un viskija receptēm un dažādu smēķējamu augu attēliem, un tādā garā. Tur bija arī instrukcijas, kā sacerēt mūziku un dziesmas, un kā dejot patiesi traki un patiesi jutekliski. Un vēl, kā nešķīsti lādēties, kad kaut kas uzkrīt uz kājas. Sātane lika, lai čūska iedod ābolu Ievai. Ieva nokodās un sniedza ābolu Ādamam. Ādams arī nokodās, un tad viņi pisās."

"Es pārdodu savu miesu, katram, kas par to gatavs maksāt, bet dvēseli es paturu pati sev. Viņa man labi noglabāta un tīra, viņa ienīst un nicina šos manus nožēlojamos pircējus. A. Upīts "Ēnas mēnesnīcā"

"Vai zini, Žak, ka visskaistāk un visdziļāk mīlošas sievietes atdodas ne jau gultās un baltos palagos, bet gan uz savu māju sliekšņiem, kad mēs aizejam.." Bojārs Zīda Čūska


"Kas tur īsti slēpjas? Kāds var būt labums no atsūkāšanas un golfa?" Vonnegūts. Grāmatu , diemžēl neatceros, varētu būt Kaķa šūpulis, bet varbūt kļūdos.

"Jums ir divas iespējas:
valdīt pār savām domām vai ļaut domām valdīt pār jums. Šo otro iespēju mēs labi
pazīstam -mēs to vien darām kā ļaujamies baiļu, neirožu un nedrošības straumei.
Jo - diemžēl - cilvēkam ir raksturīgas pašiznīcinā­šanās tendences."

Veronika grib mirt, Paulu Koelju

Klincha, par ko ir tā grāmata "Ēnas Mēnesnīcā"?! Tu radīji interesi, ko google.lv neapslāpēja 8-)