grāmatu citāti

"Arī bŗivībai ir sava cena. Reizēm pat lielāka nekā visas pasaules naudas. Ir jābūt varonim, lai atļautos to samaksāt."

"Dzīve turpinās arī tad, kad visas ilūzijas par to ir zudušas."

D.Rukšāne "Beatrises gultas stāsti"

"Es dzīvoju mājā bez logiem un durvīm.
Tas tāpēc, lai neviens neienāktu, un neviens arī neaizietu.
Aizvien sāpīgāk pavadīt izejošos, un vēl grūtāk pieņemt ienākošos, jo katru reizi kāda daļa no sienas nobrūk, un ikreiz man tā ir jāceļ no jauna."

Mēs nemitīgi cenšamies laboties un būt labāki cilvēki, bet ikreiz, kad mums ir iespēja tādiem būt, mēs to neizmantojam, jo paši aizmirstam par saviem solījumiem, ko esam devuši paši sev. Mēs cīnāmies par lietām, kuras mums nemaz nav vajadzīgas. Mēs alkstam pēc tā, kas mūs nepilnveido, bet tas, kas mums būtu nepieciešams, tas mums nav vajadzīgs. Mēs bārstāmies ar vārdiem it kā tos pēc tam varētu salasīt un paņemt sevī atpakaļ, ticam, ka ar ‘’piedod’’ visu var mainīt, ticam, ka citiem var izdzēst no atmiņām to, ko esam nodarījuši.

Nav gan no gramatam,bet izkopets kaut kur no interneta.

- Arī viņš savā veidā bija pieķēries tam, kā viņam vairs nebija, tikai viņš krāja cilvēkus, nevis lietas, kas ātri pārklājās ar putekļiem.
-Kad mēs nonākam tik tālu, ka gribam izlūgties piedošanu par nepiedodamo, tad mūsos neviens vairs neklausās, tad vairs nepiedod. Tad ir par vēlu.
Ēriks Volfgans Skvara ''Trauslums''

Ierakstīšu tādus citātus, kuri kladē aizķērušies. Gan smieklīgi, gan tādi, kur liek padomāt. :) Pie reizes pacelšu šo diskusiju.

Es gribētu paņemt šo mirkli, iesaiņot papīrā un pasniegt sev ikreiz kā dāvanu, kad sajustos draņķīgi. ("Lamento")

Tāpēc tu man patīc. Vai saproti, cik reti var satikt izskatīgu meiteni, kas izveido īpašības vārdu no pedofils? Tu esi tik aizņemta, būdama tu pati, ka tev nav ne jausmas, cik neatkārtojama tu esi. ("Mūsu zvaigžņu vaina")

Nezināšana ir svētlaime. ("Mūsu zvaigžņu vaina")

Vientuļas, viegli pedofiliskas šūpoles meklē bērnu dibentiņus. ("Mūsu zvaigžņu vaina")

Viņš nevarēja iedomāties, ka sieviete varētu uzdrošināties tā runāt ar vīrieti. Taču man šāds runas veids bija ierasts. Tiklīdz es atrados kopā ar stipriem, saprātīgiem un izglītotiem cilvēkiem - vienalga,vai tie bija vīrieši vai sievietes - es tikmēr nerimos, kamēr nebiju salauzusi pieņemtās atturības barjeru un pārkāpusi savstarpējo uzticēšanās robežu. ("Džeina Eira")

Nav lielākas laimes par apziņu, ka tavi līdzcilvēki tevi mīl, just, ka tava klātbūtne bagātina viņu dzīvi. ("Džeina Eira")

Klusums izstiepās gadsimtiem ilgi. ("Lamento")

Ap viņu vējoja vieglas pieejamības aura. ("Mirušo bibliotēka. Septītā dēla noslēpums")

Ņemot vērā manu reputāciju man palaimēsies, ja dabūšu ielūgumu uz savām bērēm. ("runāt")

Tā vietā, lai mēs būtu multi kulturāli, mēs esam bez - kulturāli. ("runāt")


Visgrūtāk ir izšķirties par lēcienu. Kad jau esi gaisā, neatliek nekas cits kā vien ļauties. ("Mūsu zvaigžņu vaina")

up :)

* It's better to cross the line and suffer the consequences than to just stare at that line for the rest of your life... (Unknown quotes)

* Šo precīzi neatceros, bet bija kā tā:

You come home, take slippers, sit on a couch... All around is silent... Is it freedom or loneliness?


* From my rotting body, flowers shall grow and I am in them and that is eternity... (Edvard Munch)

* Tūkstošiem mazu debestiņu krīt no gaisa un sakrīt man kapucē. Es uzlieku kapuci galvā un esmu debesīs... (M.Freimanis)

Visus (pagaidām) neizlasīju, tāpēc atvainojos, ja kaut kas atkārtojas :)

-Es ticu mūsu rasei.
-Tā ir uzņēmības pēdējā paliekas.
-Bet tā vēl var attīstīties.
-Pagrimums mani vairāk valdzina.
-Nu, bet māksla?
-Tā ir slimība.
-Bet mīla?
-Ilūzija!
-Un reliģija?
-Ticības vietniece pēc jaunākās modes.
-Jūs esat skeptiķis.
-Nekad! Skepticisms ir ticības sākums.
-Kas tad jūs esat?
-Apzīmēt nozīmē - ierobežot.
-Dodiet kaut pavedienu.
-Pavedieni pārtrūkst.

...viņš uztrūkās kājās aizvēra acis un aizspieda ar pirkstiem plakstus, it kā kādu skaistu sapni aizturēt gribēdams, no kura uzmosties viņam bija bail.

Māju logi pa lielākai daļai bija tumši, bet retumis fantastiskas ēnas klejoja aiz lampu apgaismotiem priekškariem. Ēnas kustējās kā milzu marionetes un žestikulēja kā dzīvas būtnes.

Doriana Greja ģīmetne. O.Vailds.

Baznīca stāvgrūdām... cilvēku straumes... Izklaidīgi lūkojos apkārt. Cilvēki svinīgi un nobijušies. Pie altāra vientulīgs mācītājs un trīs tantiņas nometušās ceļos. Es skaidri redzēju - Dieva te nebija.

Es kaut ko gribu, ļoti. Ticību kaut kam, pamatu. Mani māc šaubas par visu. Un neticu nekam, arī sev ne.

Es nevarēju aizbēgt.
Man nebija rītdienas kur bēgt.

Man dažreiz liekas, ka mēs, cilvēki uz zemes, stāvam cits pie cita, pūlis. Un kliedzam katrs savu sāpi. Bet mēs visi esam kurli.

Adata. A.Manfelde

Padalīšos arī es ar saviem mīļākajiem citātiem, kurus rūpīgi pierakstu kladē. Vēlāk patīkami pārskatīt un pakavēties atmiņās, jo katrs citāts pie manis atnācis kādā atsevišķā laika posmā.

"Dzīvē nepieciešami šādi sniegputeņi, mazliet neveiksmes un negulētas, ar domām zvaigžņotas naktis... Un vēl ir nepieciešams, ļoti, ļoti nepieciešams tāds logs, kas neizdziest, kamēr tu neesi pārnākusi mājās, vienalga, vai tas būtu pusnaktī vai uz rīta pusi". (Indrāne)

"Ir teiksma par putnu, kas dzied tikai reizi mūžā - saldāk nekā jebkurš cits virs zemes. Reiz šis putns atstāj ligzdu, dodas meklēt ērkšķu krūmu un neliekas mierā, kamēr to atrod. Tad apmeties tā dzelkšņainajos zaros, spiezdams krūtis pret pašu garāko, asāko ērkšķi, tas sāk savu dziesmu. Un uzveikdams neizsakāmās mokas, dzied tā, ka mirstot pārspēj cīruļa un lakstīgalas treļļus. Viena vienīga brīnumaina dziesma, kuras cena ir dzīvība. Taču visa pasaule apklust, to klausīdamās, un Dievs debesīs smaida. Jo par pašu brīnišķīgāko jāmaksā ar dedzinošu sāpi.

Putns ar ērkšķi krūtīs - tas klausa nepielūdzamam likumam: kaut kas nezināms urda to mesties uz dzelksni un dziedot mirt. Mirklī, kad ērkšķis iedurās krūtīs, putns nenoskārš, ka nāks nāve; tas tikai dzied un dzied, līdz izsīkst pēdējais dzīvības spēks, kas ļautu vēl izdvest skaņu. Taču mēs iedurdami krūtīs ērkšķi, - mēs zinām. Mēs saprotam. Un tomēr mēs to darām." (Kolīna Makkalova, Dziedoņi ērkšķu krūmā)

"Es taču esmu laimīga,” viņa teica.
Es stāvēju un raudzījos viņā. Tas bija tikai viens vārds, bet tāds vārds, kādu es vēl nekad nebiju dzirdējis. Es biju pazinis sievietes, bet arvien tās bija bijušas tikai paviršas satikšanās, dēkas, reizēm kāda raiba stunda, kāds vientuļš vakars, bēgšana no sevis paša, no izmisuma, no tukšuma. Es arī cita nekā nebiju vēlējies, jo biju mācījies, ka ne uz ko citu nevarēja paļauties kā vien uz sevi pašu un labi ja uz kādu biedru. Tagad nu pēkšņi redzēju, ka es varēju kādam cilvēkam kaut kas būt, vienkārši tādēļ, ka dzīvoju, un ka tas bija laimīgs, kad biju pie tā. Ja to tā izsaka, tas izklausās ļoti vienkārši, bet, ja par to padomā, tas ir kaut kas milzīgs, kam nemaz nav gala. Tas ir kaut kas tāds, kas cilvēku var pilnīgi saplosīt un pārveidot. Tā ir mīlestība un tomēr kaut kas cits. Kaut kas tāds, kam var dzīvot. Mīlestībai vien vīrietis nevar dzīvot. Cilvēkam gan." (Ē.M.Remarks, Trīs draugi)

"Tu atdevi visu, visu sevi, nekā Tev nebija žēl, tāpēc, ka Tu biji kā bērns, Tu biji dāsn, Tu mīlēji. Turpretī, kādai citai žēl pat skatiena, bet tai pieder visas manas domas. Kādēļ? Vaicā to divpadsmit mēnešiem, vaicā kuģiem jūrā, vaicā mūsu sirds neizprotamajam radītājam." (K. Hamsuns)

"Dzīve ir īsa un smaga, un nevienam nav tiesību aizliegt man vismaz sapņot!" (Veihueja, Šanhajas mīlulīte)

'sievietei - nav ko laist savā gulta kuru katru, bet, ja paša gribējies, tad gādā, lai nebūtu seku, vai nesūdzies.'

“Why do people have to be this lonely? What's the point of it all? Millions of people in this world, all of them yearning, looking to others to satisfy them, yet isolating themselves. Why? Was the earth put here just to nourish human loneliness?” (Murakami 'Sputnik Sweetheart')

"another lover hits the universe
the circle is broken
but with death comes rebirth
and like all lovers and sad people
I am a poet"
(Allen Ginsberg)

"As a remedy to life in society I would suggest the big city. Nowadays, it is the only desert within our means." (Kamī, neatceros no kura darba)

"“Our Generation has had no Great war, no Great Depression. Our war is spiritual. Our depression is our lives.” (Palanjuks, protams, no Fight Club)

As the tide washed in, the Dutch Tulip Man faced the ocean: "Conjoiner rejoinder poisoner concealer revelator. Look at it, rising up and rising down, taking everything with it."
"What's that?" I asked.
"Water," the Dutchman said."Well, and time."
/Peter Van Houten, And Imperial Affliction/

Šobrīd lasu Viktora Igo Nožēlojamos, un šis pat ne citāts, bet fragments ļoti iepatikās.

Arvien sajust sev blakus sievu, meitu vai māsu, apburošu būtni, kura ir tāpēc tur, ka jums viņa ir vajadzīga un ka viņa nevar iztikt bez jums, mērot viņas godbijību ar to stundu daudzumu, kādas viņa pie jums pārlaiž, un sacīt: - ja viņa ziedo man visu savu laiku, tad tas ir tāpēc, ka man pieder visa viņas sirds, redzēt tikai domu ne stāvu, apliecināt vienas būtnes uzticību mainīgajā pasaulē, just viņas drēbju pieskaršanos kā spārnu troksni, just viņu nākam un ejam, runājam un dziedam, saprast, ka tu esi šīs dziesmas un vārda centrs, noprast, ka jo spēcīgāks tu tiec, jo lielāka spēja tev kļūt tumsā par spīdekli, ap kuru griežas šis eņģelis, maz ir tādas laimes, kas šai varētu līdzināties.
Dzīves augstākā laime ir sajust, ka tu tiec mīlēts, mīlēts tevis paša dēļ, vai teiksim labāk, mīlēts, neskatoties uz tevi pašu. Dvēsele taustīdamās meklē dvēseli un to atrod. Šī atrastā un pārbaudītā dvēsele ir sieviete.
Kāda roka jūs pabalsta - tā ir viņas roka, kāda mute aizskar jūsu pieri, tā ir viņas mute. Jūs jūtat elpu sev blakus - tā ir viņas elpa. Visu gūt no viņas, pat žēlsirdību, nekad nejusties atstātam, atbalstīties pret šo nesalaužamo niedru, turēt viņu savās rokās - Dievs, kāda laime! Sirds, šī tumšā debesu puķe, ieiet noslēpumainā plankumā. Šo tumsu nevar atdot pret visu mirdzumu. Eņģeļa dvēsele ir tur bez mitēšanās. Ja viņa aiziet, tad tas ir tāpēc, lai viņa atgrieztos. Viņa izgaist kā sapnis un atgriežas kā īstenība. Jūt, ka tuvojas kāds siltums, un viņa ir še. Sirds pārplēst skaidrībā, gaismā un ekstāzē. Tas ir starojums naktīs. Un tad tūkstoš sīku rūpju. Nekā neredzi, bet jūties dievināts. Tā ir paradīze tumsā.

Tad vecākā Ola, kurai bija jau cālēns iekšā, teica, ka ir tādi, ir, kam jāskrien. Un tikai jāskrien. Un nav svarīgi, uz kurieni. Viņiem jāskrien tāpēc vien, lai pulksteņi neapstājas.
— Vai tad tu domā, ka pulksteņi, ja es neskrietu, apstātos?
— Nūja, — teica Ola, — tā tikai domā, ka visi skrien tāpēc, ka Pulkstenis skrien, un grib turēties tam līdzi. Patiesībā Pulkstenis ir slinks un ne soli, ne sekundi nespertu, ja neredzētu, ka visi skrien un ka jāskrien. Ja citi neskrietu, Pulkstenis sen jau būtu apstājies un kaut kur gulētu, kādā migā, rādītājus azotē sabāzis.

Imants Ziedonis “Skrejpasaka”

“Cilvēkus nav iespējams pasargāt. Viss, ko var, ir viņus mīlēt.”


„Ir gluži dabīgi gribēt, lai cilvēks, kuru mīli, darītu to, ko tu gribi vai kas, tavuprāt, viņam nāktu par labu, taču tev jāļauj notikt, kam jānotiek. Tu nedrīksti iejaukties to cilvēku dzīvē, kurus mīli, vairāk nekā to, kurus nepazīsti.”

/Dž. Ērvings „Sidra nama likumi”

Latviski šī grāmata, diemžēl, nav tulkota. No šī autora latviski ir "Šausmu ķivere", bet tā man nepatika.

Виктор Пелевин "Священная книга оборотня":

— Зачем людям язык, если от него одни беды?
— Во-первых, чтобы врать. Во-вторых, чтобы ранить друг друга шипами ядовитых слов. В-третьих, чтобы рассуждать о том, чего нет.

Мне от людей вообще ничего не нужно, кроме любви и денег.

Находясь в жопе, ты можешь сделать две вещи. Во-первых - постараться понять, почему ты в ней находишься. Во-вторых - вылезти оттуда... Вылезти из жопы надо всего один раз, и после этого про нее можно забыть. А чтобы понять, почему ты в ней находишься, нужна вся жизнь. Которую ты в ней и проведешь.

Neveidošu jaunu diskusiju, pacelšu šo pašu augšā!

Jā, šī bija jauka diskusija...

Pirmais man ienāca prātā citāts no Nepanesamā esības viegluma. Precīzi gan neatceros, bet doma bija apmēram šāda:
"Viņš gāja mammai pie rokas un ieraudzīga, ka viņai kājās ir divas dažādas kurpes. Un tad viņš saprata, ko nozīmē sāpes."

Tramvaja pirmais citats tads aizkustinoshs, nedaudz pat sapigs.