Eh, ar ko lai sāk..
Dzīvoju kopā ar savu dzīvesbiedru, mums ir 2 dēli, attiecības jau sen nav tādas, ka gribētos.. Viņā nav ne kripatiņas romantikas, mani viņš uzskata par pašsaprotamu, nekādas aplidošanas, ziedu, uzmanības apliecinājuma, nekā.. ai, varētu turpināt un turpināt, bet viņš ir manu bērnu Tēvs, un bērniem tēvs ir vajadzīgs, lai arī kāds kretīns viņš nebūtu..
Pirms diviem gadiem iepazinos ar vīrieti, kas jau toreiz visādi lika man nojaust, ka vēlētos mani par savu mīļāko... Toreiz man tas likās smieklīgi un nemaz tādu domu neapsvēru, jo nevarēju sevi iedomāties kā otrā plāna sievieti vīrietim. Pirms mēneša satiku viņu atkal. Atkal sākās zvani no viņa puses, piedāvājās aizvest, atvest, kur nepieciešams.. Un atkal vecā dziesma par mīļāko. No sākuma pateicu kategorisku NĒ, bet viņa neatlaidības un vīra uzmanības trūkuma dēļ pirmdien "kritu grēkā" ! Dīvaini, bet nejūtos vainīga vīra priekšā, gluži pretēji, uzskatu, ka tajā visā vainīgs ir viņš, jo es neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka man pietrukst uzmanības un man nepatīk viņa attieksme utt.. Mīļākais man atkal liek justies kā sievietei, iekārojamai.. Tas nāk par labu arī man pašai, kā sievietei - protams uzreiz vairāk rūpējos par savu izskatu, par sevi pašu..
Bet ir lieta, kas mani uztrauc - es nekad neemsu meklējusi pliku seksu. Esmu poligāma un ar katram savam partnerim es atdodos ar sevi visu - ar sirdi un dvēseli, un tieši par to es baidos, ka pārāk pieķeršos mīļākajam, ka sāks parādīties vēlme tikties biežāk un visādas citas "slimas" domas.
Tieši tāpēc nekad neesmu ielaidusies blakus attiecībās, jo nemāku kontrolēt tās emocijas un sevi.
Noteikti arī te kāda ir mīļākā.. Vēlos zināt, kas tad īsti mīļākā ir vīrietim, tikai sieviete, kurai piezvanīt, kad gribas "iztukšot olas" ? Pagaidām galvā ir īsts mudžeklis, nemāku saprotši izteikties..
25
