Situācija - draugs nesen izteica tik spārnotu frāzi, ka es gandrīz no krēsla novēlos. "Ai, kā gribas beidzot aizbraukt brīvdienās uz ārzemēm, bet nezinu, kurš tad būtu braucējs, jāapprasās čaļiem". Es neko neteicu, ok, draugi vīrietim ir ļoti svarīgi, bet es jūtos samulsusi. Turklāt tā nav pirmā reize. Kad es jautāju, vai mēs nevarētu kaut kur aizbraukt, izklaidēties, ka ir garlaicīgi visu laiku riņķot tikai ap savu asi, viņš uzrūc, ka neesot no tiem, kam patīk visur vizināties, braukāt, ka viņš nevienu savu draudzeni nekur nav vedis. Ar draugiem? Vienā nedēļas nogalē makšķerēt, vienā - atpūsties pie jūras, tad ar draugu uz restorānu utml. Vienreiz vispār bija kronis visam - man svētdienas pirmā puse bija aizņemta, viņam brīva. Sarunājām, ka vēlāk, kad atbrīvošos, kaut ko saštukosim. Protams, neko nesaštukojām, jo sāka ar draugiem dzert aliņu un vēl paziņoja - ai, nesanāca plāni, gribēju ar Kažu šodien aizbraukt relax tūrē uz Spa! :D Protams, es nenoturējos un pateicu visu, ko es domāju. Ok, arī man tiek veltīts daudz laika, bet velns ar ārā, kāpēc man ir jātaisa trobele, lai mani aizvestu uz jūru iedzert šampi un piejūras picērijā pamieloties ar picu reizi pusgadā? Es neprasu Parīzi, Romu un Itāliju katru nedēļas nogali, bet gribu saprast - viņš tēlo zābaku tāpēc, ka tā ir ērti vai tāpēc, ka ir zābaks?
Tā, izlādējos. Palika vieglāk. Varbūt es visu pārspīlēju un tas ir normāli?
2152
