vilšanās sajūta

kādēļ nevietā?

Es regulāri viļos sevī jautājumā, kad apsolos savam vīrietim neko nepārmest, nebūt greizsirdīga utt. Kad visa šī dēļ ir kašķis un asaras pa gaisu, tad liekas, nu, bāc - esmu tāda muļķe, šo ''zāģēšanu'' dēļ tak varu viņu zaudēt. Gribētos vnk uz daudzām lietām vēsāk raudzīties un tad jau viss pats sakārtosies. :-)

mikstais, tādēļ, ka Tu jau būsi rindas priekšgalā
:-D

Protams, ka ir nācies. Neesmu jau tik ideāla, lai vienmēr pieņemtu pareizos lēmumus un rīkotos, kā vajag. :-D Patiesībā esmu diezgan liela blondīne un mēdzu darīt stulbas lietas. Piemēram, nesen pa taisno iebraucu stabā un izsitu miglienieku. Jutos riktīgi vīlusies sevī, ka tik blondi sanāca. Neko darīt, kam negadās. :-D Bet ir bijuši arī nozīmīgāki gadījumi. Man palīdz aizmirst, nedomāt par to un dzīvot tālāk. Tāpat vairs neko mainīt nevar; mēģinu izdomāt, kā lai visu labo. Ja tas nav iespējams, nospļaujos un move on.

mikstais - P.S. nebija jautājums uz kuru vajadzētu atbildēt! :)

Bija tapat ka Krii81...

Man ir tāpat kā krii81, es sev tik daudz reižu esmu apsolījusi pārtraukt "zāģēšanu", bet nesanāk... nesaprotu kam man to vajag un kāpēc es nepildu sev doto solījumu.

Pievienojos Krii81 klubiņam. Biju patiešām vīlusies sevī, kad sapratu, ka sava stulbuma un greizsirdības dēļ varu iznīcināt savas attiecības. Kā tiku pāri? Izbimbājos un sapratu, ka jāmainās. Uzstādīju nelielus mērķus, ko arī izpildīju, un pamazām viss aizgāja. :-D Draugu atbalsts arī noder - viņi tev pastāstīs, cik tu patiesībā esi super forša un ka viss ir kārtībā...

Es visu laiku viļos sevī. Bet tad es sāku no jauna, ja tas ir iespējams. Un otrajā reizē izdaru tā, lai pašai prieks. Ja sanāk vilties arī otrajā reizē, mēģinu vēlreiz un vēlreiz.. Bet situācijas, kuras es vairs nevaru mainīt, es vienkārši cenšos aizmirst un, ja tomēr atceros, tad pasmejoties par savu vājumu, stulbumu, neizdarību vai slinkumu. Un pa vidam drusciņ paraudu, bez šaubām ;-)

suudinj,ka ieraugu Tavu niku,sasmejos,vismaz kkas pozitivs :D

Es arī pievienojos krii81 :-D Tikai es izjaucu vēl nesākušās attiecības ar savu greizsirdību, pārspīlēto analizēšanu un domāšanu par daudz. Vnk aizbaidu cilvēku. Tieši tādēļ bieži nākas nožēlot, taču varbūt tā tam ir jānotiek....līdz iemācīšos pārtraukt darīt muļķības! ;-) :-D

man ir tieshi taa kaa krii81....
es arii nosolos,ok,nebuushu greizsirdiiga,jaa,jaa.-atliek tik dzirdeet meitenes smieklus mana drauga telefonaa,kad zvanu vinjam,un uzreiz jau jautaaju-kas taa par balsi...vispaar..stulbi.

Vai tiešām vīrieši (greizsirdība, zāģēšana, kašķi) ir vienīgā lieta kur jums sanāk sakarties ar vilšanos sevī?! Visās pārējās lietās esat ideālas?! :D

nu ja tā padomā tad vēl ir mācības - kur man ir parādi un nezinu vai vispār pavasarī varēšu iegūt bakalauru, arī par to esmu vīlusies, ka esmu to visu ielaidusi :(

Ne tikai attiecību jomā. Bieži vien ir vilšanās par to,ka esmu nobremzējusi, nobijusies un kaut ko neizdarījusi. Visbiežāk ir vilšanās savu baiļu dēļ. Tas tā pirmais nāk prātā.

Vēl es parasti esmu vīlusies sevī tad,kad ir jāizvēlās starp divām lietām,piem., veikalā somiņas. Es ilgi domāju, nevaru izvēlēties. Kad esmu izdarījusi izvēli un jau atnākusi mājās, tad secinu,ka vajadzēja ņemt otru. Tā tas notiek vienmēr. :-D :-D :-D

Jā, man arī tas pats, kas krii81 bija... Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc izira attiecības... :-/
Un par citām lietām runājot, nākas sevī vilties, ja pārāk ātri padodos vai kko esmu izdarījusi pilnīgi neapdomīgi. :-|

Man tāda vilšanās sajūta paliek pēc apjomīgu pienākumu/darbu izpildes, kad man ir uzticēts kaut kas.. savā ziņā liels. Un tad, kad es to esmu izpildījusi, pat ne slikti.. es jūtos sevī vīlusies, kāpēc es nevarēju labāk, uz mani lika lielas cerības, arī es pati utt. Tajā laikā jutos tiiiiik nederīga, neuzticama... savā ziņā, biju sevi nolīdzinājusi līdz ar zemi. Esmu diezgan liela perfekcioniste, man vajag visu 100% ideāli, bet nu, nesanāk...
Paldies Dievam, šādas sajūtas mani ir piemeklējušas, ja nemaldos, tad 3 reizes. Ko es darīju? Gandrīz neko. Pagrauzu sevi nedaudz, bet ar laiku jau saprotu- ko nu vairs, jo esmu darījusi visu pēc labākās sirdsapziņas. Vislabāk man ir palīdzējis laiks sev.. grāmatas, skaistumkopšanas procedūras, kuru laikā varu sakārtot domas, satikšanās ar draudzenēm vai laika pavadīšana ar ģimeni. Vismaz man, galvenais bija tikt galā ar to, kas notiek galvā.
Iespējams, tu ar vārdu "vilšanās" izproti ko citu, bet es tikai izteicu to tā, kā es to saprotu/ esmu piedzīvojusi :)

Ir kaut kādi gadījumi bijuši, tie parasti saistās ar to, ka fiziski kko nevaru izdarīt. Tad pabesos un viss.

Es nereāli vīlos sevī, kad strādāju vienā ziedu un dāvanu salonā. Reāli ziedi, kas bija mākslīgi atdzīvināti utml. obligāti jāpārdod, jāmelo, ka tie tikko atvesti. Vadība lika melot visām pārdevējām. Tas bija tik šausmīgi, ka mazs puisītis vēlējās pirkt mammai puķes un tieši izvēlējās tās, kas stabili pēc dienas novītīs :/ Mēģināju šim ieteikt citas (jaunākas), bet viņam viņas vnk. patika :/ Bāc. Es tā vīlos sevī tajā laikā. Pie pirmās izdevības pametu darbu, un sapratu, ka nekad nekad dzīvē negribu tā melot cilvēkiem. Riktīgi stulba sajūta joprojām atceroties. Vot mans vilšanās sevī stāsts.

mystere - paldies par Tavu atbildi! Trāpīji desmitniekā! Laikam tas ir tieši tas, ko man vajadzēja dzirdēt.. :-)
Tas jau ir tas pats grūtākais - sakārtot tās domas savā galvā.. :-| Un saprast, ka es tur vairs neko nevaru mainīt, kas ir izdarīts, tas ir izdarīts, jādzīvo tālāk un jāmēģina nepieļaut atkārtotu vilšanos..
P.S. Joprojām galvā stāv frāze, ko šorīt nācās teikt - vilties citos ir daudz vieglāk, nekā vilties sevī! Tas ir daudz sāpīgāk.. :(