čau meitenes! :-)
rakstīšu loti nesakarīgi :-D
vairs nezinu ko iesākt, mans vīrietis mani drīz nobeigs. viņš strādā par a-mehāniķi, un tas nozīmē, ka maksā par padarīto darbu, strādā no rīta līdz vakaram, citreiz līdz 3jiem naktī. man vispār nav nekāda laika ar viņu , ko pavadīt, strādā arī sestdienās. viņš ir tā pārņemts ar darbu, ka pat izejot no darba domā par mašīnām, kas un kā. :-/ un par mani laika domāt neatliek, mēs esam šito izrunājuši, bet nekas nemainās. pašlaik ir situācija, ka es jūdzos , jo man nav ko darīt, draudzenes ir aizbraukušas uz ārzemēm, kur nu kurā strādāt, mācīties, esmu palikusi viena ar vienu draudzeni, kura arī strādā. es nestrādāju, jo nav kur, cītīgi meklēju, loti vēlos nodoties kādam darbam. reāli man visu dienu jāsēž mājās un jāgaida, kad mans vīrietis pārradīsies mājās, kas nekad nenotiek laikā, kad viņš saka, kad būs. ja apsolās būt pēc stundas, tas noteikti nozīmēs, ka būs pēc 3h. un tā vienmēr nekad nevaru zināt, kad viņš būs. citreiz viņš ir tā pārguris, ka pat seksu negrib. nu tad nu es sāku domāt, ko man reāli domāt? kāpēc tā? vai tiešām šīs profesijas pārstāvjiem tā ir, ka var gadīties, ka darbs tā ieilgst? vai tās būtu atmazkas? it kā esmu pāris reizes pārliecinājusies, ka jā tiešām tā gadās. un kā man pret viņu izturēties? man nenormāli trūkst uzmanības. tas, ka viņš atnākot mājās pasaka mīlo zaķīt, uķī puķi, man nedod to mīlumu. vēlos parunāties citreiz ar viņu, bet viņš to īsti nevēlas, viņam nepatīk tādas garas runas. nu ko tad mēs tikai kopā dzīvojam? teiksiet priecājies, naudu pelna, būtu labi ja to naudu tā nestu mājās, tā lielākoties aiziet mašīnai, kura kārtējo reizi ir iegrābies un tagad redz vajag smuku uztaisīt. vai tiešām šādām personām jādzīvo arī ar mašīnām? jo es vairs nevaru izturēt, liekas, ka ar robotu dzīvoju. ko gribu no jums? tikai kādam, kam to izklāstīt. (t)