Manuprāt ar veiksmi tur ir nulle sakara. Galvenais ir gribēšanā un savu spēku aprēķināšanā. Citam fabrikas darbs par smagu,citam mammītes pietrūkst,cits pieradis,ka ja naudas nav,radi vienmēr palīdzējuši utt. Man te tik daudz ņuņņas ir atbraukuši, sākumā varu-varu,pēc tam sākas "veselības problēmas",aizbrauc uz Latviju un stāsta cik te briemīga dzīve. Džīzas, es vispār Lv biju totāli izlutināta no pašas mazotnes. Ne reizi pat strādājusi nebiju. Ēnu dienā pastrādāju zoo veikalā un sāku raudāt,cik man smagi būrīši jātaisa. Uz šejieni atbraucu ar draugu,bez baigās domas strādāt, bet nu kad palika garlaicīgi, atradu uzreiz darbu, kļuvu par labāko darbinieci. Ari jaunajā darbā 2 mēnešu laikā dikti izsitos. Ar šito bezsakarīgo balagānu gribēju pateikt, ka nevar spriest pēc cilvēka,kāds viņš ir bijis Latvijā,jo ir tādi,kas vienkārši nespēj dzīvot tik tālu prom no ģimenes,draugiem,dzimtenes. Pārējie iedalās 2 grupās- atrod darbu, ar minimālo mierīgi pietiek,lai paēstu,apmaksātu rēķinus,brīvdienās atpūstos,vai tādi,kas izsitās augstāk un augstāk darba vietās, vai arī strādā vairākos darbos,lai uz Latviju aizbrauktu ar lielu kapitālu. Daļa, iebraucot medus maizē i nedomā braukt atpakaļ.