Man tas liekas pieņemami. Šogad dzimšanas dienā arī gribēju tādu taisīt, kad visi klupa virsū, jautājot, ko gribu dāvanā.
Novirzoties nedaudz no jautājuma, varu pastāstīt, ka šī dzimšanas diena man bija fantastiska, jo visi draugi ļoti gatavojās.
Es visiem teicu, ka dāvanu vietā gribu ar roku rakstītas vēstules - atmiņām. Un tad nu katrs varēja izpausties. Un es tiešām gaidīju tikai vēstules. Taču pārskatot dāvanas - gandrīz raudāju, jo sapratu, cik ļoti katrs mani pazīst - mīļākās dzejnieces dzejas grāmata, smalkas šķiltavas (šad tad uzpīpēju un man nemēdz būt uguns), grāmata ar pasaules izcilāko sieviešu domām un atziņām + piebilde, ka esmu draudzenei izcilā sieviete, pārsteigums pie durvīm ar mandarīniem (mani mīļākie augļi) un orhidejām podiņos, zelta gredzens ar briljantu ("bišķiņ" pārtērējās, bet arī tas bija piemiņai), rokassomiņa, kuru noskatīju sen atpakaļ un vēl daudz lietas, kuras apliecināja to, ka dāvanas netika dāvinātas tikai tāpēc, lai kaut kas būtu. + vēl tās personiskās vēstules no katra. Ak, cik dārgi ir mani draugi (l)