Esmu diezgan emocionāls cilvēks un man ir ļoti svarīgi tas kā jūtos . Esmu padsmitniece,mans vecums arī noteikti saasina emocijas,dzīvoju ar mammu divatā.It kā tā ir tikai mamma,viņa aizņem tikai daļu no manas dzīves,bet tā daļa tomēr daudz ko man nozīmē.Es nevaru būt laimīga,ja māte tāda nav,ja viņa cenšas justies labāk,bet atkal un atkal krīt tajā pašā bedrē.Pirms dažiem gadiem vīrietis viņu sāpinājis un visiem viņa saka ,ka tas nekas, vairs nesāp,viss pārgājis. BET viņa nav laimīga. Un to es redzu -dusmas,asa atieksme,atkarības,kuras nav vēlme atmest,varētu teikt psiholoģiska sagrāve. Bet tas par ko viņa nepadomā-viņa dara pāri man un nezina cik ļoti man sāp ,dēļ viņas, nezin ka raudu kad viņai aiziet (teikdama kādu nesvarīgu iemeslu),bet īstenībā atkal lai iedzertu,iztrakotos,jo es jūtu un zinu-sāp,bet viņa ar mani negrib izrunāties par to kā jūtās un arī manas jūtas viņai mazsvarīgas...Bet pats sāpīgākais bija tas ka pāris gadus atpakaļ tikai saņēmos un raudādama teicu-"Kāpēc negribi mēģināt laboties? Es tev nepārmetu! Tikai gribu lai tev ir labāk. Es arī varu laboties, varu mainīties,bet arī tev jāmainās." Bet viņa tikai palika dusmīga,nemaz necentās saprast kā es jūtos un teica ka nesaprotu cik viņai grūti dzīvot un vienīgais kā dzīve paliek nedaudz vieglāka-uzsmēķēt ,iedzert. Un tā vairākas reizes par to esmu runājusi,bet viņa tāpat neatklāj sevi,nezinu ko domā,kā jūtas,bet tikai redzu ka neveiksmīgi mēģina sāpes remdēt. Tas ko gribu pateikt ir -es nevaru būt laimīga ja redzu viņu nelaimīgu! NEVARU. Nevaru sakārtot savu dzīvi,nevaru sākt no jauna,jo viss turpinās,brīžiem pat ir vienalga,bet citreiz sāp tā ka asaras kā pupas un varu raudāt un raudāt un sāp arī man un tā sanāk ka abas esam nelaimīgas.Viņa nesaprot un varbūt nesapratīs mani...
Šīs var palikt Tev tikai kā pārdomas,bet ja vēlies vari padalīties ar savu pieredzi ja līdzīgā situācijā biji vai esi.
Un varbūt tomēr kāda zin kā es varētu palīdzēt mammai,kā rīkoties,kā uzlabot to visu?
2829
