kāpēc vispār jāprecas?

Es tiešām esmu sacepusies, jo mani aizskāra tas, ko viņas teica un biju viena pret piecām. Tagad gribu saprast, vai es tiešām esmu viena uz pasaules, kas šo lietu nesaprot.

Un kāpēc tad tās laulības jūk ārā un cilvēki šķiras visu laiku? Tāpēc,ka ir sākuši precēties jūtu dēļ. Bet, kā mēs zinām, jūtas mēdz būt ļoti nenoturīgas. Līdzko jūtas pazūd, tā tūlīt šķiras.

Agrāk neprecējās jūtu dēļ, tāpēc arī laulībā nodzīvoja visu mūžu, nešķiroties.
Agrāk laulībām bija citi apsvērumi ;-)

Manuprāt, neprecēties dēļ domas, ka varētu šķirties, ir pilnīgs absurds.

Negribētu būt kopā ar vīrieti, kurš netaisās ar mani precēties. Lai arī cik labas būtu attiecības. Manuprāt, tas parāda viņa nedrošību par savu izvēli ( lasi - mani ) un atstātu atkāpšanās ceļu gadījumam, ja viņš izdomātu, ka viņa izvēle tiešām nav bijusi pareiza. Lai dzīvotu kopā, nekādas dižās pārdomas par dzīvi nevajag. Pa lielam - galvenais lai konkrētajā brīdī ir labi. Kad runa ir par laulību, cilvēks domā par nākotni un otra cilvēka vietu tajā.

Chanely, un krutiem svētkiem tak :) Nu irtak dāmas, kuras gadu plāno kāzas, kaut ko pērk, raksta utt. katru dienu, man paziņai ir kāzu aģentūra, kad kontaktējamies vairāk, viņa tādu brīnumu stāstija par tām plānošanām un līgavu "zaskokiem", ka šķiet, ka dažas dzimst, lai sarīkot sev kāzas un pēc tam "hotj potop" :D

Manuprāt, kāzas ir tāds skaists nākamais solis, kas apliecina, ka tiešām abi brīvprātīgi vēlas būt kopā visu atlikušo mūžu gan priekos, gan bēdās.
Faktori, kas "it kā" spiež precēties, piemēram, bērns ir pilnīgs absurds, kā var būt pārliecība, ka viens otru patiešām mīl un, ka tiešām grib šo cilvēku uz visu atlikušo dzīvi, ja jāprecas tikai tāpēc ,ka ir, būs bērns?! Arī senos laikos precējās, jo vecāki tā lika, lika precēties ar viņuprāt labāko kandidātu wtf...Cilvēks pats veido savu dzīvi un pieļauj savas kļūdas, lai no tām mācītos, nevis labo vecāku kļūdas vai dzīvo tādu dzīvi kā citi uzskata par pareizu.
Par kāzām tagad vispār nedomāju, bet kad aizdomājos par šo tēmu, ko autore ir minējusi, tad vienkārši gribas uzsprāgt. :-D
Es ,piemēram, negribētu draudzēties gadus 10 ar vienu cilvēku un neapprecēties,ļoti jauki, kad draugs iepazīstina kādu ar savu meiteni, draudzeni, tas nekas, ka kopā jau cik n-tos gadus.

Blanche, atbildot uz Tevis teikto -man savukārt tieši pretēji - ja dzīvošu ar domu "šis ir mans īstais un vienīgais", tad jutīšos daudz, daudz nedrošāka, jo, lai cik banāli būtu, dzīvē patiešām viss ir mainīgs un relatīvs. Esmu laikam pa straumi peldētāja un jebkura sevis nostādīšana "lūk, tagad ir tā un nākotnē būs šitā", mani atbaida.

chanely
Un tie ,kas nodzīvoja visu mūžu kopā ir arī laimīgi? diez vai. Vienkārši viņiem tika iepotēts,ka šķirties nedrīkst, visi krupji ir jānorij un jāiet tālāk ar smaidu sejā, lai arī kāds no viņiem izturas pret otru cūciksi un nepiedodami, tāda bija vidējā latvieša laulību dzīve ar vecāku izvēlētajiem kandidātiem un kaut kādiem muļķīgiem sabiedrības steriotipiem.
Nav jau nozīmes tam, ka tu pavadi, piespiedu kārtā brīvprātīgi, visu mūžu, ja visu kopdzīves laiku esi bijis nelaimīgs...
Ir skaisti un apbrīnojami, ja visu mūžu pavada kopā, mīlot otru un rūpējoties, lai būtu paraugs bērniem, nevis tikai tāpēc, ka tā vajag.

Blanche, atbildot uz Tevis teikto -man savukārt tieši pretēji - ja dzīvošu ar domu "šis ir mans īstais un vienīgais", tad jutīšos daudz, daudz nedrošāka, un bailes man nozīmē tieši nevis "nezinu, kas būs rīt", bet "atkal esmu kādu sev piesaistījusi": jo, lai cik banāli būtu, dzīvē patiešām viss ir mainīgs un relatīvs. Esmu laikam pa straumi peldētāja un jebkura sevis nostādīšana "lūk, tagad ir tā un nākotnē būs šitā", mani atbaida.
Plusā vēl, kā jau te minēja, kāzu izdevumi.. nu nevajag man to visu :D Un, lai es kādam skrietu PIERĀDĪT, ka, redz, viņš ir manējais un mēs tagad pa dzīvi ejam kopā? Priekš kam tas ir vajadzīgs? :-/
Nez.. izvēlos laikam vienkārši baudīt mirkli, kamēr Viņš ir. Tad, kad nebūs, tad nebūs. Ja būs dota iespēja būt kopā ilgāku laiku - jā, skaisti, bet lai tamdēļ precētos..
Nu jā, katram savs. :)

Sākumā man bija uzskats, ka precēšos ar cilvēku, ar kuru vēlos veidot ģimeni. Var jau, protams, dzīvot tāpat, bet ja būs ar šo cilvēku plānots bērns, tad vēlos tā teikt, lai viņš piedzimst officiālā ģimenē. Tikai nesajaukt...tas nav tas pats, kas bērna dēļ.

Jā, man arī patika, kā pateica Nikolette. :-)
Agrāk arī nesapratu, priekš kam vajadzīgas kāzas, ka var taču dzīvot tpt kopā, nekāda atšķirība. Bet pēdējā gada laikā manas domas kkā ir mainījušās. :-) Manuprāt, tas taču ir skaisti, ka nav vnk vairs tikai draudzene un draugs viens otram, bet vīrs un sieva. Kkā vairāk liekas, ka tā ir ģimene, it sevišķi, ja ir arī bērniņš. :-)
Protams, precēties vai nē, ir jau katra paša izvēle, un viedokļi vnm atšķirsies.
Ja abi cilvēki to vēlas, tad kpc to nedarīt?! :-)
Protams, ja to grib tikai viens, un otram tas kkāda iemesla dēļ tiek uzspiests, tad gan tas ir sviests. (t)

aii, atkal nojātais dators liek par sevi manīt, pārtrauc domas vidū:D nu nekas, cerams, pa galvu neviens nesītīs :D

Precēšanās lietais ir divas puses - viena ir tā saviesīgā - svētki, statuss, pašsajūta, pricips utml., ko jūs te vairāk pieminat.
Bet ir arī juridiskā. No tā brīža visām materiālajām lietām ģimenē ir cits formāts. Tas vairs nav katra atsevišķā, bet pilnīgi kopējais

Precēties ir skaisti, visa tā padarīšana, mīlestības "apliecināšana" un statuss, bet mans draugs teic tā, ka daudzas sievietes pēc kāzām nu jūtas tik drošas un pārliecinātas, ka pārstāj rūpēties par attiecībām, par sevi, par dzīvi, par mīļoto, viņas taču ir ieguvušas to ko vēlējās- būt sieva, būt salaulāta, būt piesaistīta formāli viss ir izdarīts, var justies droši, un attiecības diemžēl izjūk, kļūst ne tik spodras un dzirkstošas... Bet ir tik daudz pozitīvu piemēru, un galu galā iet laiks, gadi, jebkura taču vēlas būt SIEVA, un varbūt PAT LABI ja atgādinām sev, ka precības ir tikai formalitāte, jo mīlestību šādā veidā nevajag apliecināt, mīlestībai ir jābūt, vai nu tā ir vai nav, neskatoties ne uz kādiem papīriem un apliecinājumiem altāra priekšā, precības patiesībā ir sabiedrības uzspiestas, tikai neviens jau to neatzīs, bet tā ir!

Nu nezinu gan. Es saderinājos jau tad kad mans mazais vispār vel pat nebija projektā! :-D un tagad kad ir bērns, es neskraidu draugam katru dienu pakaļ, jautājot kad tad beidzot būs, nu kad būs kāzas!? Ja līdzekļi atļauj un ir joprojām lielā vēlme, tad apprecēties var jebkurā laikā, bez tā visa ir svarīgākas lietas! Jā, es arī gribētu kāzas un to eiforijas sajūtu ko tā sniedz, jo gribu, lai citi zina, ka ar tieši šo cilvēku gribu būt saistīta un esam laimīgi visi kopā! Un tas, ka visas raujas apprecēties... Muļķības! Vai tad tavā uztverē kāzas ir tikai kaut kāds materiāls darijums? Kad pienāks mana diena precēties, es būšu starā par to, bet ne jau dēļ bērna, naudas vai vientulības! :-O Tās jau ir pavisam citas izjūtas.
Ā, un piebildīšu par to, ka piespiež precēt dēļ bērna... Nu, nedomāju, ka tas ko atrisinās. Mēs arī neesam precēti vel, bet tas nemaina faktu, ka esam savam mazulim VECĀKI, mīlam viņu un lolojam. Kāda viņam starpība vai mums pasēs ir zīmogs vai nav?! Tas tāds vecs stereotips un iegriba, manuprāt!

ja jau ir taada nostaaja, ka preceeties nevajg, tad jau varbuut arii kopaa dzivot nevajag saadiem cilveekiem? kaa teica mana mamma par vienu viirieti- baudiit labumus ko sniedz kopdzive grib, bet preceeties negrib. kaazaas ir iipasa sajuuta un manupraat katra sieviete to ir pelnijusi, un ja kaads negrib sievieti preceet, tad vins nav pelnijis vinju..kadelj gan lai kaadai sievietei tiktu liegtas siis skaistaas izjuutas? tikai tadelj , ka viirietis grib atstaat sev atkaapsnaas celju..?

Tapec, ka neprecejies nedrikst seksot.

Man, nedrīkst, nedrīkst, visa Lastvija nesekso uz klosteri dodās rokās sedevusies :)

Man
Ko tu tur muldi :D

Nesen vienā raidījumā bija interesents sižets par tā saucamo civillaulību jeb dzīvošanu kopā. Psihologi runāja par to, kā šis modelis izskatās no sievietes un vīrieša skatu punkta. Sievietei šādā situācijā ir doma - viņš dzīvo ar mani, viņš ļauj par sevi rūpēties, precēties nav obligāti, jo mums kopā tāpat ir labi, es te viņu palutināšu un būs vēl labāk. Bet vīrietis to uztver savādāk. Viņam tā ir pastāvīga sieviete blakus, kas apčubina un samīļo, bet tajā pašā laikā, viņš nevienam neko nav solījis un ne ar vienu nav saistīts, tātad var darīt visu, kas ienāk prātā, jo tā ir tikai dzīvošana kopā. Respektīvi - vīrietis lielu uzmanību pievērš šai "solījuma došanai" - kāzām. Tāpēc arī tik daudzi negrib precēties - negrib kādam kaut ko apsolīt un būt piesaistīti. Protams, tā nav visiem. Noteikti, ka ir arī savādāk domājošie.

:-) Ar mani kaut kas nav kārtība,jo pati nezinu kāpēc, bet es tik ļoti negribu precēties,lai arī ar puisi kopā esam 7 gadus, viņš vairākkārt ir ieminējies par kāzām. Bet man paliek slikti iedomājoties,ka es oficiāli kādam "piederēšu", ka visu mūžu pavadīšu ar šo vienu cilvēku. Kamēr esam vienkārsi kopā viss ir ok,jo zinu, kapastav iespēja vienkārši izšķirties, bet ja būsim precējušies, tad tas būs sarežģītāk. Drosi vien tas nav īstais cilvēks un ar kādu citu es justos savādāk, bet ko lai dara,ka esmu pārāk vāja,lai šķirtos,jo zinu, ka viņam daudz nozīmēju un nav jau tā, ka mums ietu slikti. bet nu labi, tas ir cits stāsts. Ar to es gribēju teikt, ka vismaz pašlaik arī nesaprotu, kāpēc ir jāprecas. :-)