Saskarsme

esi smaidīga un, ja tevī iekšā ir prieks, tad parādi to kaut cik uz ārpusi, varbūt ārējais ir tas, kas cilvēkus atgrūž, ka tu staigā pārāk nopietna un naidpilna apkārt. tas daudz ko izšķir, jo cilvēks jau spriež pēc tā, ko saskata, neesam nekādi rentgeni, kas redz cauri tev, tavām sajūtām. ;)

A kā Tev ar vizuālo izskatu?!
Manuprāt, tas ir pirmais, pēctam notiek
pienākšana klāt, sarunas utt, lai iepazītu to, cik interesanta, jautra personība Tu esi.

ja ir, tad ir, ja nav, tad - sorry :D visi nav vienādi.
vienīgi tu vari censties izturēties nepiespiesti draudzīgāk pret apkārtējeim un pati vairāk kontaktēties. harizmu neiemācīsies.

Manuprāt, harizma ir kaut kas tāds, kas vai nu cilvēkam ir, vai nav. Iemācīties to nav iespējams.

Ar vizuālo izskatu, manuprāt, viss ir kārtībā. Neesmu kliedzoša, bet par pelēku mani nevarētu nosaukt. Viens mans liels trūkums ir nepārliecinātība svešā vidē - es nezinu, ko īsti teikt, par ko runāties jaunā kompānijā. Ar savējiem varu "vārīties" par visu, taču nonākot jaunā, nepazīstamā vidē man uznāk kaut kāds klikšķis, ka viss - galvā totāls tukšums, nezinu pat par ko sarunāties ar citiem. Šādos brīžos es nepazītu sevi un mani biedē šī amnēzijas sajūta. Skumji,jo cilvēks jau man cauri neredz un ielīst manī nevar. Tieši tādēļ gribu pa atlikušo laiku tikt ar sevi kaut nedaudz galā. Pavisam drīz jauna vide, jauni cilvēki. Nu nevaru es pieļaut,ka tur "pazūdu" tiklīdz sastapšos ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Ar mani ir līdzīgi. Arī nepatīku cilvēkiem, varu līst no ādas laukā, varu būt jautra, aktīva, atraktīva, bet cilvēki nepavelkas manā virzienā. Agrāk pārdzīvoju, bet arī sapratu, ka harizma vai nu ir vai nav. Ja nav, tad nav un ar izskatu tam visam nav ne mazākais sakars.

Nicco, tu tā kā par mani runātu :)
man ļooti atbilst šis - "nepazīstamie domā, ka esmu kautrīga un klusa, draugi vēlētos, kaut tā būtu" :D
pie manis cilvēki nevelkās un man nav tik liela nepieciešamība pavilkties pie viņiem.

Ar mani ir tāpat kā ar jums, Nicco un Renē. Par to dažādo uzvedību dažādās kompānijās, bet es par to īpaši nesatraucos, dažreiz tikai nokaitina, ka man aizrāda - ko tik klusa vai kaut ko tādu. Mājinieki gan visi tieši priecājas, ja es paklusēju.. :-D :-D

Harizma vai nu ir vai nu nav..bet kur ir problēmas vienk būt labam cilvēkam, tādi taču arī citiem patīk :-D

Abalone, kāpēc Tu tā domā? Tu man, piemēram, liecies forša..un man neticas, ka izskaties tā, ka tas varētu būt par iemeslu nepatikai :-D :-D :-D

Abalone, manuprāt, tu atkal sevi nenovērtē. Protams, te ir cita vide un te mēs viena otrai atklājamies no citas puses, nekā tas būtu, ja mēs reālajā dzīvē satiktos, piemēram, uz ielas vai parkā. Bet tu man vienmēr esi likusies ļoti patīkama un interesanta.

* ņam ņam, e-pastu studijā-atrādīšos Tev beidzot :-D Bet par to izskatu, Tu mazliet pārprati. Redzi, man pašai šķie, ka es izskatos pietiekoši labi, taču harizma man nepiemīt, tāpēc, neskatoties pat uz pietiekoši labo izskatu, cilvēki īpaši pie manis netiecas, turpretīm zinu vairākas meitenes, kuras arī neizskatās kā pasaules seksa simboli, bet ap viņām mūždien spieto cilvēki. :)

* Nikolette, es nebūt necenšos šeit atkal radīt mazās, neglitās, briesmīgās nabadzītes, kura nevienam nepatīk tēlu. :) Kā jau teicu, es varu būt gan interesanta, gan jautra, gan asprātīga, bet barus ap sevi nepulcināšu un zvaigznes man no debesīm neviens nesolīs nonest. :)

Abalone, [email protected] :-P

Abalone, bet tos barus jau nemaz arī nevajag :)

Godīgi? Man vienmēr ir licies, ka tie, kuri ap sevi pulcē barus un ar visiem ir vienlīdz mīļi un forši, ir liekuļi un vienkārši "spēlē uz publiku". Nevar visi patikt vienlīdz labi, nevar vienmēr pret visiem izturēties super-duper forši un būt visu mīlulis.

Harizma, manuprāt, slēpjas nevis tajā, ka visi nāk draudzēties un tevi grib, bet tajā, ka tu radi patīkama un harmoniska cilvēka iespaidu. Tā ir pašpārliecinātība un attieksme pret sevi un apkārtējiem. Tas cilvēkus piesaista.

par mani parasti saka to pashu :D bet zini, lai arii ir taadi cilveeki, tomeer, no savas pieredzes varu pateikt, ka kad satieku cilveeku kadu, man ir skaidrs 1ajaas minuutees vai man buus kontakts ar vinju vai nebuus. kaut kaa vnk to juutu. manupraat, tev nav par to jaauztraucas, jo dziive un situaacijas parasti visu saliek pa vietaam. man ir cilveeki, ar kuriem varu saakt runaat uzreiz tikko ieraugot, bet varu kluseet, jo vnk nenaak vaardi laukaa, iespeejams, taa ir tiiraaka cilveeku saderiiba/nesaderiiba.

* Nikolette, par to pārlieko lielo pozitīvismu piekrītu par visiem 100%. Neticās, ka cilvēkam viss var tik ļoti patikt, viss, ko citi dara ir tik super, par visu slikto pateikt- "jā, interesnati", meklēt katrai darbībai attaisnojumus utt. Taču tas ir cits stāsts. Cilvēki ar harizmu pievlek citus neatkarīgi no savas uzvedības un attieksmes pret apkārtējiem. Ir redzētas absolūti stervozas sievietes, bet viņas patīk daudziem. :)

gan jau , ka var attistit, bet nezinu ka.

zinu cilvekus, kuri tik loti velas but epicentra, tie galvenie, barvezi, ka biezi vien vini ar savu skalo un izaicinoso uzvedibu atgruz citus, liek noskurinaties riebuma :-D

Man bija tāds kursa biedrs bakalaura laikā.Neuzspēlēts,foršs cilvēks.Viņam nu bija kkas tāāāāāds,ka viņš pievilka cilvēkus.Neatkarīgi no tā,kāds viņam noskaņojums.Kopš pirmās dienas viņš pievilka apkārtējos.
Savā ziņā mans mīļais arī tāds ir.Pilnīgi pretējs man.Ar viņu arī vienmēr visi grib parunāties.Pilnīgi svešinieki autobusa pieturā.Viņš laikam vnk kko izstaro.Pat dzīvnieki pie viņa līp :D
Man šķiet,ka kkas tāds vai nu ir vai nu nav.To nevar iemācīties vai nez kā uztrenēt.Ja varētu,tad jau mēs visi tādi staigātu.Par tiem,kurus pazīstu-tam mazs sakars ar kkādu tur pozitīvismu,jo cilvēki pie viņiem raujas pat tad,kad viņi nestaigā apkārt kā mis saulstariņi izstarojot pozitīvisma radiāciju.
Es nezinu,vai man kkas tāds ir.Man šķiet,ka nav,bet es nezinu.Mani pat tas īpaši neuztrauc.Kas gribēs-tāpat atnāks,iepazīsies,parunās.
Kad esmu svešās kompānijās,tad nekad neraujos būt par mis pozitīvismu un pasākuma galveno vijoli.Drīzāk mani var atrast malā.Es klusi vēroju,izdaru pie sevis secinājumus,iesaistos,kad man ir ko teikt,vai man ko jautā.Zinu kādi stereotipi rodas par mani dēļ apģērba un izturēšanās,taču mani tas neuztrauc,jo tiešām-kurš vēlēsies,tas pienāks,parunās un iepazīs manu personību.Tāpat kā es pati pieeju pie interesējoša cilvēka un iepazīstos.Man nav vēlmes būt visu uzmanības centrā,lai visi gribētu ar mani iepazīties un es visiem tik ļoti patiktu.

cenšos nekad nespriest par cilvēku pēc pirmā iespaida tas maldina....sevi vērtēju kompānijās kā aktīvisti pūļa uzmundrinātāju....Nemāku un nevēlos patikt visiem galvenais ka tiem kas ar mani ir ,ir labi ar mani....

Man kādreiz likās, ka harizma un harmonija ar sevi vai nu ir, vai nav. Domāju, ka to nevar iemācīties. Tācu pagāja laiks, es pavēroju tos cilvēkus, kas ir tādi harizmātiski, tagad pati esmu smaidoša, tomēr tās sarunu tēmas ir diezgan sarežģīti izdomāt. Manuprāt, svarīgi ir tas, kāds/i cilvēks/i ir tev pretī, tas daudz ko dod. Piemēram, nesen cilvēki, kas ieradušies no citas valsts, ar kuriem man vajadzēja diezgan daudz laika pavadīt kopā, izteica man vienu no labākajiem komplimentiem - "Tu vienmēr esi tik smaidoša!" Gribēju jau teikt, ka tā gluži nav, bet, pēc manām domām, tieši tas viņus piesaistīja un iedrošināja. :-)

Drošvien tā nav, bet mans pers.novērojums, ka kādu lomu nospēlē arī kautkas sejas vaibstos. Proti mīlīgais paskats, siltie toņi, lielas acis, bedrītes vaigos, medaini lokaini mati, mīlš smaids, deguntins, vaidziņi, ne šaura seja un lūpas, cilvēkiem asociējas ar ko tuvu, siltu, nezinu.. bērnību, medu, vanilas smarzu.. Man ir dazas tādas draudzenes, neteiksim, ka nez cik jaukākas par citiem, un ne jau perfektiem augumiem, bet kad paskatās ar savām pogām un pasmaida, protams plus to brīvumu, ka jūtas komfortā ar vietu, laiku, savu kermeni, to iztarojošo māju atmosfēru, silto energiju, mirklī klūst savējās ikvienam, visi ir panemti. Nu tā kā dzied.Chilli..

Man stipri jāpiekrīt karinjo.