Neēdu gaļu nu jau kādus 8 gadus. Ar vārdu "gaļa" gan es domāju cūkgaļu, jēra gaļu, liellopa gaļu, medījumus... vista un tītars dažreiz ieslīd manā ēdienkartē.
Man gaļu neļauj ēst doma, ka ēdu ko tik ļoti līdzīgu sev... (kā jūdaismā gandrīz vai). Vienkārši nevaru dabūt iekšā, lai gan nenoliedzu, ka ir garšīgi. Bērnībā vienkārši dievināju uz grila ceptas ribiņas, piemēram, un dažreiz joprojām pasiekalojos, kad vīrietis atnes mājās kādu vītināto gaļiņu vai salami. (s) Bet tad manā prātā vizualizējas tas process, kas noris, kad dzīvnieciņš kļūst par pārtiku un man kļūst kauns par savām vēlmēm.