Sveikas, manas līksmās likteņa biedres.
Tām, kuras vēl atceras manu Festivāla mīlas diskusiju, ar dziļu sāpi sirdī varu ziņot, ka Positivus festivāls neatnesa gaidīto atkalredzēšanos. Dabūju vien sabojātus matiņus, nobrāztu celi un īgnumu 3 dienām. Kāds sevišķi izsmalcināts kundziņš pat pamanījās neveikli iekosties man kaklā, Edvards atradies.
Tad nu, lai dziedētu rētas un pie reizes satiktu sen neredzētus liepājniekus, šajā nedēļas nogalē devos un šeit jau ne mazums aprunāto Summersound festivālu. Tieši šādā vīzē radās mana kārtējā psiholoģiskā epopeja, mentālā krīze jeb, konkrēti izsakoties, grandioza garīga rakstura liga, ko vēlos celt Jums priekšā šai nemierīgajā vakarā.
Neviens gan nav atļāvies būt tik nekaunīgs, lai uz potenciālo problēmu atklāti norādītu, taču kaut kā esmu sākusi bažīties par savu morālo stāju, kura, šķiet, kļuvusi gaužām nestabila. Proti, man allaž paticis festivālos atdoties mūzikai un publikā valdošajai saliedētībai; kļūt par bangojošā pūļā dzīvu un pulsējošu sastāvdaļu. Pūļa, kurš kuru katru brīdi gatavs eksplodēt. Tad nu, visbiežāk, neizpaliek arī sadancošanās ar tuvāk esošiem skaistuļiem. Skatienu dzirkstis, rokas, kuras atrod otras, ak, stalto mister Ročester, Tu, manu gurnu kvēle! Nezinu, vai pamatoti, taču, vakar vakarā atgriežoties galvaspilsētā, sāku izsvērt savas pēdējās izdarības. Laižoties miegā, biju jau tuvu panikai. Skanot Dzelzs Vilka Balerīnai, manas blisenes sastapa blakus vibrējošo spulgaci, drīz sastapās mūsu rokas, augumi sakļāvās un drīz jau arī ļāvāmies nekautrīgiem skūpstiem. Tajā mirklī nedomāju par to, kas būs tālāk, un, kad pūlis pēc grupas uzstāšanās pašķīrās, cieši apskāvām viens otru un vairs neredzējāmies, par ko ļoti neskumu. Drīz festa pirmā diena bija beigusies un (paldies maniem vēju pilsētas draugiem!) devos nevis uz telti - peļķi, bet gan sapņot mīkstos pēļos.
Otrā iesākās samērā mierīgi, taču, kad jau tuvojās rīts, sākās īstie pigori. Deju teltī sadancojos ar kādu simpātisku divdesmitgadnieku, kurš vēl ilgi pēc manas mīļākās dziesmas pēdējām notīm negribēja mani laist vaļā. No viņa tomēr kaut kā aizbēgu un jau grasījos doties mājup, taču apstājos pie vienas no parka skatuvēm, lai paklausītos kādu sen nedzirdētu dziedoni. Maigi iespraucos pirmajā rindā, sirsnīgi dziedāju līdzi mazliet piemirstām dziesmām, līdz sajutu kādu roku uz savējās. Palūkojos pa kreisi un manas acis nu skatīja kādu tumsnēju, augumā padevušos stāvu, kurš manī lūkojās dziļām, izteiksmīgām acīm, tādām, no kurām negribas novērsties. Skanot nākamajiem gabaliem, cieši sakļāvām sāniņus un pēc mirkļa jau pagriezāmies viens pret otru, lai ļautos mirkļa burvībai. Vēlāk devāmies mazliet atpūsties tuvējā parciņā. Nekādu pārmērību, tikai nesteidzīgas sarunas un nedaudz kautri pieskārieni. Vēlāk, jāteic, mazlietiņ gan izmeklējām viens otra mutes dobumu, taču arī tas nelikās pretendējam uz nepiedienīgu rīcību. Laika gaitā sāku just, ka puisis gaida ko vairāk, tāpēc sāku bruģēt atkāpšanās ceļu, pa kuru vēlāk veikli aizbēgu.
Tad nu jautājums tāds - vai uzvedos kā nekrietna paklīdene, iekārdinot vīriešus un vēlāk nešpetni nozūdot? Vai tas, ka, ļaujoties mūzikālam pārdzīvojumam, iesaistos arī dažu fizioloģisko šķirdumu apmaiņā, padara mani par neuzvedīgu kuci?
1821
