emocionalitāte

Sāc ar to, ka izproti, kas ir emocijas. Lieks un nevajadzīgs enerģijas patēriņš. Tad padomā, vai Tev to vajag. Nē.
;-)

Bet tā tīri praktiski. Sāc ar to, ka nepieņem lēmumus emociju iespaidā. Vienmēr reaģē tikai tad, kad esi emocionāli stabila. Pieradini sevi pie domas - nekādas runāšanas, rīcības, kamēr manī ir emocijas. Kad pāries, tad rīkošos. Un 99% rīcība būs citāda nekā sākotnējā, emociju iespaidā.

Pēc tam jau varēsi arī citās jomās.

Šeit svarīgi atzīmēt faktu, ka emocijas nevajag apspiest sevī. Tas gan ir slikti un izraisa vēzi. Emocijas vienkārši nevajag radīt, tad arī nebūs, ko apspiest ;-)

chanely, patika kā uzrakstīji :-)
principā jau tas ir saprotams un reāli izdarāms.. bet ne tikai par situācijām pirms vai pēc emocionālā stāvokļa - piemēram, kādā sarunā dzirdēšu ko sev nepatīkamu/nevēlamu/ne tā kā es vēlos, man var sākt birt asaras, tas ir tā, it kā es nekontrolētu, it kā manas emocijas dzīvotu savu dzīvi..

Oi, tas gan ir slikti...

Distancējies no notikuma kā tāda. Ja Tev kaut ko saka, uzklausi to, bet neuztver personiski un nereaģē, uzreiz atklājot savas kārtis (tb raudi, bļauj vai tml.).

Cenšos savas emocijas neturēt sevī.Ja man ir slikti,tad es necenšos tēlot,ka man ir superīgi.Un otrādi-ja ir labi,tad netaisu garu ģīmi,jo apkārtējiem tādi ir.
Vienīgais,ko gan daru-ļoti cenšos publiski neraudāt.Atgādinu sev,ka jābūt stiprai un nedrīkstu raudāt publiski.Ja jūtu,ka tomēr nevarēšu noturēties,tad aizeju kaut uz tualeti,bet raudu viena.Nespēju paciest domu,ka citi varētu redzēt mani vāju un raudošu.
Visu citu gan neiegrožoju īpaši,jo es tāda vienkārši esmu-emocionāla.Esmu mēģinājusi iztaisīties savādāka-tjipa baigi vēsā,kontrolējošā,bet man nesanāk.Es vienkārši uztveru lietas emocionāli,sarežģītāk kā apkārtējie utt.

vēl varu piebilst, ka man tā ir tikai ar savējiem..
grūti savaldīties, bet es gribu censties būt stiprāka..