Tātad šī diskusija par citu tēmu, bet runa joprojām protams par to pašu vīrieti un mūsu attiecībām.
Kā jau iepriekšējā diskusijā rakstīju, esam vairāk kā gadu kopā un pirms tam 4us gadus bijām ļoti tuvi draugi, tātad pazīstam viens otru pietiekami labi, esam tuvi un viss ir ļoti nopietni.. vismaz no manas puses.
Nolēmu uzrakstīt arī visu pārējo kas mani satrauc mūsu attiecībās, kas ir nopietnākas par iepriekšējā diskusijā minēto.
Tātad.. sākumā kad sagājāmies kopā, viss bija ideāli, tiešām.. romantika, mīļums, rūpes no viņa puses. Bet nu es sāku uztraukties par mūsu attiecībām, jo ar laiku viņš ir kļuvis daudz vēsāks, vienaldzīgāks pret mani (t) Agrāk viņam bezmazvai uz pieres bija rakstīts, ka dievina mani.. zvanīja, rakstīja tāpat vien bez iemesla 9bezjēdzīgi, bet mīļi), šausmīgi priecājās mani satikt, staroja bezmazvai aiz laimes, esot man blakus.. Tagad kad dzīvojam jau labu laiciņu kopā, tas viss ir zudis :-| Citreiz pat liekas, ka viņš nemaz negrib ne mani satikt, ne vispār redzēt :%27-( Tas, ka ir zudusi romantika, to es varbūt vēl saprotu, jo cik nu dzirdēts, tā bieži notiek, bet tā vēsā izturēšanās.. Tas, ka viņš mani mīl (un to viņš man saka bieži) es pavisam noteikti ticu, jo tas vairākkārt ir pierādījies viņa darbos, bet es nesaprotu kāpēc tāda attieksme.. Ar viņu par to runājot, viņš saka, ka viņam tagad vnk ir daudz problēmu, jādomā par naudu, kur dabūt darbu, mašīnu, ko viņš taisa un kurai arī vajag naudu (draugs sasita).. itkā jau viņš pats apzinās un atvainojās, ka nepievērs mani pietiekami daudz uzmanības, bet.. es gribu to mainīt :-/
Vai jums, meitenes, kurām ir/bija ilgstošas attiecības, arī ar laiku viss tas sākotnējais attiecību burvīgums izzuda un kā jūs rīkojāties?
+ ko es varu darīt viņa labā, lai mazinātu viņa domas un raizes par visām tām citām lietām, kas nosloga viņa prātu un neļauj veltīt man pietiekami daudz laika un uzmanības? (t)