Vakar aizdomājos par vienu lietu...
Bija man puisis (nu jau EX) - tiešām jauks cilvēks,visur viens otru atbalstījām,uzticība,sapratne,rūpes vienam par otru,nekādu strīdu!Bijām ilgi kopā,ik pa laikam aizvien vairāk un vairāk parādījās puiša neizdarības,ko nespēju pieņemt,gala rezultātā-izšķīrāmies!Jūtas pazudušas,vairs kopā noteikti nevēlētos būt,jo esmu uzsākusi jaunu dzīvi un lai vai kā-nekāptu uz tā paša grābekļa!Runa ir par ko citu...
Aizdomājos par to,ka mums sanāca diezgan riebīgi beigt mūsu attiecības (vairāk gan no manas puses) - iniciatore visam biju es,sarakstīju viņam visu,kas mani nebija apmierinājis viņa raksturā/uzvedībā + lai mani vairs neuzmeklē!
Aizdomājos - vai jums ir bijis tā,ka pēc kāda laiciņa saprotat,ka visu varēja savādāk nokārtot uz bez tik "asiem naža asmeņiem"? Jo iespējams,ka draugi būtu palikuši,bet tagad ir viss mūsu starpā iznīcināts!Protams,būtu droši tagad muļķīgi rakstīt un kaut ko viņam teikt,bet vai kādreiz esat par šo aizdomājušās vai domājušas,ka vajadzēja savādāk rīkoties (ja esat kaut ko līdzīgu piedzīvojušas!)?
663
