Mīlestība, kā tas reāli notiek.
Pašlaik es atrodos darbā, man nav ko darīt un nolēmu jums pastāstīt par lietām, kādas tās ir patiesībā.
Es esmu tā persona, kas rakstīja par pauzi, nevis numur divi, bet gan numur viens. Stāsts sekojošs:
1. Iepazināmies augstskolā, kopā mācījāmies, bija savstarpēja pievilkšanās jau no paša sākuma, man bija draugs un viņam bija draudzene, bijām vienkārši draugi. Sēdējām kopā praktiski visos priekšmetos, gājām kopā mājās no skolas un kopā gājām smēķēt pārtraukumos. Joki, spoki un visādas jautras izdarības mūsu starpā. Es izšķīros, viņš izšķīrās, sarakstījāmies. Mums bija daudz kopīgu interešu un rakstura īpašību. Sanāca pārgulēt dzērumā, viņš pēc tam centās sev ieskaidrot, ka nevēlas neko nopietnu, bet nespēja pats sev pretoties, es arī cerēju, ka viņš būs plāksteris un aizlāpīs bijušo, bet trīs nedēļu laikā mēs iemīlējāmies. Mums nebija daudz strīdu, kad radās kāda problēma, mēs to centāmies atrisināt it kā tas būtu pasaulē ļaunākais murgs. Mēs sasteidzām attiecības, bet tobrīd tas likās vienaldzīgi, jo bija baigā kaisle un romantika un tajā pašā laikā arī vnk draudzība. Mēs bijām kā dvēseļu radinieki un abi to atzinām. Laiks gāja uz priekšu, aptuveni septītajā mēnesī sāka parādīties rutīna, bet mēs norunājām, ka nebūsim kā citi pāri un nešķirsimies, bet gan to risināsim. Pagāja divas nedēļas un mēs izšķīrāmies. Pāris dienas pirms astoņu mēnešu jubilejas. Jo viņš man teica, ka sāk mani mīlēt kā draugu. Ka pazudusi ir dzirkstele, man arī bija tas pats, tikai es to vairs neapzinājos. Nākamajā dienā, kad mēs izšķīrāmies, mēs satikāmies un nolēmām paņemt pauzi, bet mums tas diezko labi nesanāca, mēs turpinājām tikties katru dienu, jo nevarējām viens bez otra, tad mēs nolēmām pauzi ņemt nopietni, nopietni paņemt to pauzi sanāca aptuveni trīs dienas, tad mēs sagājām atpakaļ kopā un viņš atzina, ka viņam ir bail, ka nenotiek tas pats, vai tam vispār būs jēgas un tā tālāk. Viss mainījās, mana attieksme, viņa attieksme, mums atlika pabūt kopā 3 dienas un vakar vakarā mēs izšķīrāmies, pavisam. Pa dienu bija baigais skandāls, vakarā vēl sazvanījāmies..un atvadījāmies, tas bija ļoti sāpīgi, vieglāk bija dusmoties.
2. Es ļoti labi apzinos, ka es viņu vairs nespēju mīlēt pēc pirmās izšķiršanās un viņš arī. Tajā dienā beidzās mīlestība, es vnm esmu teikusi un uzskatījusi, ka mīlestība ir stāvoklis starp DIVIEM cilvēkiem. Viņš pārstāja mani mīlēt, tā vienkārši, kaut gan mīlēja ar visu sirdi un dvēseli. Neviens mani tā vēl nebija mīlējis. Es saprotu arī to, ka man pietrūkst nevis viņa, bet gan tā, kas mums bija. Viņš gribēja, lai mēs paliekam vnk draugi, bet tas nav iespējams, jo mēs nekad nespētu būt vnk draugi. Viņš piektdien raudādams man vēl teica, pirms mēs sagājām atpakaļ kopā, ka viņš nespēj bez manis dzīvot un, ka ļoti mīlot. Es zinu, ka tā tas ir. Vakar viņš teica, ka mēs nekad vairs netiksimies, apgalvoja, ka viņš būšot kkur tālu prom, iespējams, ka pametīs LV. Viņš man atteicās teikt, ko darīs, jo tā būšot labāk. Iespējams, ka jā. Sarunājām, ka atcerēsimies tikai labo. Es zinu to, ka viņš mani ir padarījis par labāku cilvēku nekā es biju iepriekš, bet no otras puses, fakts ir tāds, ka es esmu nocietinājusies. Šādi man vēl nekad netika sāpējis, palaist vaļā kādu cilvēku, kas atstājis tiešām lielu pēdu manā dzīvē, bet es zinu, ka līdz ar šo, man dzīvē atveras jaunas durvis, jauna nodaļa. Pagaidām es nezinu kā šī nodaļa tiks rakstīta, kas tur tiks rakstīts, to rādīs laiks. Es esmu atradusi jaunu, labu darbu un jaunu skatu uz pasauli. Es zinu, ka es vairs nekad nebūšu tāda, kādu viņš iemīlēja un, ka manī notiek pārmaiņas, jo ar katru reizi es pārakmeņojos. Es vakar sev nozvērējos, ka lai izvairītos no šīm atmiņām es nekad vairs neļaušu sev iemīlēties. Es zinu, ka tas droši vien izklausās pēc debīliem sāpinātas sievietes tekstiem, bet es to domāju nopietni. Es vienmēr esmu vēlējusies būt karjeriste un manuprāt, šī ir tā iespēja. Vakar ejot gulēt es pārcilāju visas domas galvā un šorīt pamodos ar mierīgu sirdi. Raudāšana ir beigusies. Nav jau jēgas. Pirms astoņiem mēnešiem es ļoti vēlējos mīlēt un tikt iemīlēta, bet tagad es no šī postulāta atkāpjos. Man ir laiks, ko veltīt sev, savai karjerai un izaugsmei. Es parūpēšos par sevi un mīlēšu. Es sapratu, ka neviens mūs nespēs darīt patiesi laimīgus, ja mēs to paši nedarīsim. Laime ir jāatrod sevī. Mana tuvākā draudzene uzskata, ka pastāv mūžīga mīlestība, tāda, pārcilvēciska, varbūt tāda arī pastāv, bet es neesmu no tiem cilvēkiem, kas to visticamāk iemantos kaut kad. Es esmu viena no tām dāmām, kurām katru dienu vīrieši pievērš uzmanību, izsaka komplimentus, man ir dabisks skaistums, un seksapīls, kas vienmēr valdzina vīriešus, bet mana personība ir pārāk sarežģīta un noteikta. Savu personību es atradu jau septiņpadsmit gadu vecumā, kad iestājās manas dzīves posms, kas vakar noslēdzās. Vakar, tā pati draudzene, kas tic pārmīlestībai teica, ka viņa ir kā ieduļķots ezers, kas nav ne īsti tīrs, bet nav arī nefiltrējams. Viņu var izfiltrēt, un aina apmēram divpadsmitos pa dienu. Bet es esot kā jūra, kurai neredz krastu, ar izteikti tumši zilu ūdeni un noplūdušu naftas staciju. Jūra esot caurredzama tikai aiz biezā naftas slāņa. Apmēram trijos pa dienu.
3. Lūk, tāds ir mans stāsts, iespējams kādai no jums būs ko no tā mācīties, vai vismaz viela pārdomām. Par tām attiecībām, pat, ja es veidošu tādas, tad tikai pēc vairākiem gadiem, lai man būtu laiks cīņai ar sevi par sevi.
cosonicash
104
