Ar mammu nav sevišķi labas attiecības. Protams, esmu pateicīga par visu, ko viņa man ir iemācijusi un no sirds pateicos viņai, ka esmu izaugusi, tāda, kāda esmu,ļoti lepojos ar sevi un ceru, ka arī viņa lepojas! Taču, lai gan, dzīvojam atsevišķi, es nespēju rast vairs saikni ar viņu, tas savā ziņā dēļ tā, ka viņa ir kaut kas līdzīgs alkoholiķei, ta kā, katra saruna un katra tikšanās beidzas ar milzīgiem strīdiem. Kad viņa ir skaidrā - viņa ir superīgs cilvēks, varam kopā smieties, ir par ko runāt, bet tā kā alkohols ņem priekšroku, tad 80% mūsu saskarsmes beidzas nepatīkami. Tas jau no sākta gala. Arī bērnībā nācās savā raksturā būt patstāvīgai un mēģināt daudz ko pierādīt, jo vienmēr mani noniecināja, sacīja, ka es nekas nebūšu. Redz, ka no tā man lielā mērķtiecība, taču pašvērtējums uz robežas. :-/ Līdz ar to, man nācies daudz ciest un īsti nespēju vairs viņu cienīt. Iekšēji zinu, jā, es savu mammu mīlu, taču šaubos, vai vēlētos ar viņu vēl mēģināt vairāk satuvināties. Kā ir tā ir, jādzīvo tālāk! Godīgi sakot, man ir kā čupsei, nekad neesam runājušas par citām tēmām, kā tikai par kaut ko ikdienišķu.. Arī par mēnešreizēm es viņai neteicu vispār :-D
Traki. Taču tiešām milzīgs paldies par to, kāda esmu izaugusi!
1319
