Ome un mazā māsa

Ak, jā un ome taču zināja par lēmumu pagaidām neteikt, bet sadarīja visu uz savu galvu :(

Čupse - cik maza ir Tava māsa?

7 gadi tik tikko

ehh man tas atgādina kā mana māte, kad man bija 5 gadi paziņoja, ka vecmāmiņa ir nomirusi.
Paņēma klēpī un jautāja vai gribu aizbraukt ciemos pie vecmāmiņas, pēc manas atbildes, ka ļoti gribu, viņa pateica, ka vecmāmiņa sadega. Stulbāku veidu laikam izdomāt nevarēja.
Bet tavā gadījumā, stulbi, ka cilvēki kko dara uz savu galvu nerēķinoties ar citiem

Tas bērns ir tik emocionāls, tāpēc jau tā izdomāja darīt. Stulbi tā teikt, bet varbūt vispār būtu piemirsusi un nebūtu tādu pārdzīvojumu. Tagad viņa raud un vispār negrib pārstāt, ne vairs pie krustmātes ciemos grib braukt, ne ārā izietv

Bērnam tagad nevajag visu laiku teikt - neraudi,neraudi, bet domās pievērst kam citam. Piemēram, uzsauc viņai- hey,negribi ārā iet spēlēt bumbu. Tur citi bērni arī spēlējās. Un mudini iet ārā.

Es tikai tā daru. Dažkārt mazais saniķojās vai grib to,ko nevar, es pavēršu domas uz kaut ko citu un vienmēr nostrādā. Domāju,ka šādā situācijā vajadzētu būt līdzīgi.

Tur jau tā lieta, ka ome turpināja ar visādiem stāstiņiem :-/ Es mēģināju izvest ārā, bet viņa ieskrēja atpakaļ iekšā un šņukstot aizmiga gultā.

Nu tava ome gan rīkojās nekorekti, zinot, ka ģimene ir sarunājusi svādāk. Bet nu izraudāsies, nomierināsies un būs labi

Tagad, ja māsa guļ - tiec galā ar omi - respektīvi izrunā visu un novienojaties par turpmāko rīcību. Ja tu mēģināsi kaut ko vērst par labu un viņa, neizvēloties pareizos vārdus, vilks viņu atpakaļ skumjās, tad nekas tur uz priekšu neies.

Es domāju, Tev vajadzētu ar mazo māsu aprunāties tā mierīgi, pajautāt, kā viņa jūtas, pastāstīt, ka auklīte ir augšā, uz mākoņmaliņas, sēž un skatās, lai māsai viss būtu labi. Viņa būs viņas sargeņģelis un sargās tur no augšas. Varbūt pat varat sarunāt, ka, esot atpakaļ pilsētā, aiziesiet sameklēt kādu eņģelīti (stikla figūriņu vai tamborējumu vai zīmētu uz apsveikuma kartītes) - kaut kādu, kas māsai patiks un kad māsai gribēsies aprunāties ar savu mīļo auklīti, tad viņa varēs parunāt ar to eņģelīti..
(Es atbalstu to, ka arī 7-gadīgam bērnam ir jāzin par mīļa cilvēka aiziešanu no šīs pasaules, bet es nosodu šādu fakta paziņošanas veidu bērnam! Nezinu, cik Tev jauna ome, bet vajadzētu noteikti ar viņu parunāt par šīm lietām!)

Ome jau itkā pieredzējusi, šis bērns taču jau 4tais mazbērns viņai, mēs visi pārējie 3 jau sen izauguši.

nuu jā mazajai māsai tas bija jāuzzina, bet ne tādā veidā ka vnk nostāda fakta priekšā :-)

Izved omi arā,lai bērnam tas viss nav jāklausās.

Pilnībā piekrītu katram sunces vārdam.
Tā, kā man vecvecāki mira tieši ap šo vecumu, atceros,ka tajā brīdī gan nesapratu-kas tā tāda nāve ir. Un Uz bērēm pat gāju bez asarām.
Bet Tā Tava vecāmāte, gan, atvaino, pilnīgi nenormāli uzvedas-bērnam tak šitā var traumu atstāt.

Čupse- tev vecāki ir īpatnēji. Vai tad cerēja, ka bērns aizmirsīs savu auklīti?! :-O
Pareizi ome darīja, ka tieši un skaidri pateica, kas noticis. Nāve ir dabiska lieta. Un tieši tā bērnam arī jāstāsta. Ka visi cilvēki piedzimst, nodzīvo garu laimīgu mūžu, paliek veci, veci un tad nomirst, nonāk debesīs. Un ka viņa var viņai uz kapiem aiznest puķītes, ja grib, var uzrakstīt vai uzzīmēt vēstulīti un nolikt kapos. Un ka var ar viņu domās runāt, jo viņa no debesīm vienmēr uz viņu uzklausīs. Ja grib, var arī baznīcā svecīti aizdedzināt un noskaitīt kādu lūgšanu par auklīti. Nevar taču no bērna tādas lietas slēpt! Jo ar mazāku bērnu par nāvi runā, jo labāk. Tikai jārunā atbilstoši tam, cik vecs bērns. Citādi, ja vecāki slēpj nāves faktu, bērnam tas liksies kaut kas vēl briesmīgāks nekā ir īstenībā. Nu visas mēs reiz nomirsim- nav tur nekā ne traģiska ne skumja. Tikpat dabisks process kā piedzimšana- tāpēc nevajag dramatizēt un bērnu "sargāt" no tāds info, tādējādi vēl vairāk traumējot. Starp citu, ir viena grāmata par nāvi bērniem tur tā ļoti bērnišķīgi, sirsnīgi ir paskaidrots, ar bildītēm.
Un protams, pievienojos visam, ko sunce raksta- tā ideja par eņģelīti ir ļoti laba.