Jūsu uzvedība-dabiska vai pietēlojat?

Nekad neesmu īpaši tēlojusi, esmu dabiska; nu darbā, protams, mazliet lietišķāka, bet domāju, ka dabiska esmu pietiekami forša un patīku cilvēkiem:)

Es no dabas neesmu tāda, kas mēdz ātri apvainoties, pacelt balsi utml.
Tas, ka Tev, lai tāda būtu, nākas pietēlot, nozīmē, ka jāstrādā ar sevi. Protams, ka cilvēkiem nepatīk uzpūteņi un klaigātāji par katru sīkumu. Uztver to nevis par tēlošanu, bet savu emociju izpausmes mainīšanu.

pēc situācijas - ar draugiem esmu atvērta.. dabiska.. dažkārt pasmejos par to, ko varbūt nevajadzētu... bet darbā - es esmu nosvērta, klusa, vienkārša, lietišķa, neko neizrādu.

Tā kā tas ir atkarīgs no situācijas. Senāk biju savādāka - valdonīgāka, trakāka, patika visāda muļķības darīt...

tagad esmu mainījusies.. protams, ka piedomāju pie tā, ko daru, ko saku... sevišķi jau darba attiecībās.. ar mīļoto varu būt kāda esmu...

Man jau šķiet, ka ilglaicīgi pietēlot ir grūti un nomācoši, tāpat vēlāk padosies, pilnīgi piekrītu iepriekšējam komentāram 8-)

esmu divu veidu cilvēks - dabiski noslēgta aiz maskas, vai dabiski atvērta, traka un aktīva :) kā pret kuru cilvēku man nostrādā organisms :D

Tas bija domāts - womankind (s)

Es zinu dažus cilvēkus, kuri ir DABISKI, nekontrolē savas emocijas un vārdus-godīgi?? mani viņi kaitina.

Nevajag jau slēpt savas sajūtas un citiem pakļauties, visasm piekrist utt, bet, nu, ja gribi iekļauties starp cilvēkiem un tā, lai viņiem ar Tevi būtu patīkami uzturēties kopā, tad kontrolē sevi, padomā, ko sttiecīgajā situācijā darīt/nedarīt, teikt/neteikt.

domāju, ka katram kaut k kādas situācijās ir nedaudz jāpatēlo.

Es laikam būšu no tām dabiskajām, jo pietēlot nemāku. Ir bijušas reizes, kad stulbi pasmaidu, kad pašai nemaz negribās. Bet tas ir retums, jo vairums gadījumos man ir grūti noslēpt savas emocijas. Manā sejas izteiksmē uzreiz var manīt ka kaut kas nav īsti tā kā vajag. Un tas mani bieži nodod.
Es pēc dabas mūždien izskatos dusmīga un iedomīga. Un es to apzinos, bet neko padarīt nevaru. Tāpēc cilvēki kas mani nepazīst par mani tā domā, bet mani draugi var pateikt, ka tā nebūt nav :) (l)
+ es ļoti ātri apvainojos, aizsvilstos, bet tikpat ātri man tas pāriet :) Tas laikam ir robs manā raksturā :P

man ir līdzīgi- nemāku pietēlot, piemēram, smaidu vai ko citu situācijās, kad vajadzētu.
cenšos sevī saglabāt to dabiskumu, bet zinu, ka dzīvē, it sevišķi darbā, būs situācijas, kurās vajag uzvesties/ būt tādai, kā prasa situācija.

paldies dievam, manu dabiskumu tā pa īstam pazīst tikai mani tuvākie cilvēki. vispār esmu neciešama, īgna, asa un neiejūtīga. (l) bet vini jau pieraduši (l)

Pret pavisam svešiem un pašiem tuvākajiem izturos tā, kā tajā brīdī jūtos. Jo draugi mani pazīst un ir tādu pieņēmuši, savukārt par svešajiem man vienalga. Taču ir man cilvēki, kuri absolūti nesimpatizē, bet nākas tikties, jo viņi ir svarīgi cilvēki manu draugu dzīvē (piem., drauga vecāki vai atsevišķi viņa draugi). Līdz ar to, tad nākas mazliet apslāpēt un noklusēt savas emocijas un domas. :-|

Darbā neslēpju savu nepatiku pret kādu procesu vai uzdevumu izpildes prasībām. Taču nav tā, ka es vnk bļaustos, ka nekas nav labi. Lietišķi un argumentēti izklāstu savu viedokli bosam. Personīgās simpātijas/antipātijas darbā atstāju pie malas, jo uz darbu eju strādāt, nevis draudzēties/kašķēties ar kādu.

Godīgi sakot, es nedaudz pietēloju. Man ir īpatnēji sejas vaibsti, un, ja es nesmaidu, respektīvi, esmu normāla, tad es izskatos dumsīga/iedomīga. Agrāk jūdzos vai nost no tā, cik bieži man to teica. Laikam izskatījos arī noslēgta, tādēļ cilvēki mazāk ar mani kontaktējas. Tagad eju ar smaidu pa dzīvi, jokojos, esmu priecīga, un cilvēki tiešām ap mani ir vairāk, daudz paziņu man tagad, bet reizēm jūtu, ka piekūstu no tā optimisma. Reizēm atļaujos būt " nopietnā ES" un tad, protams, seko replikas - eu, kas noticis? :D tas jau nekas, ka viss kārtībā, ka es tāda " pa žižņi esmu" :D

Netēloju.
Es labi zinu,ka esmu brīžiem dīvaina un mans viedoklis nesaskan ar citu domām,bet vienalga.Man patīk būt pašai,nevis no sevis iztaisīt kaut kādu uzlaboto,pietēloto versiju.Ja kādam ir problēmas ar manu īsto es-var mierīgi meklēt kādu citu,ar ko būs pa ceļam.Nejūtu īpašu vēlmi kādam izpatikt.
Man šķiet,ka vienīgā reize,kad es kko tēloju,bija vidusskolā.Tad es centos apspiest to,ka esmu savādāk domājoša utt.Zini kā-lai tjipa būtu viena no masas un neatšķirtos.Jutos slikti,bet tomēr noklusēju savas patiesās domas un centos iederēties.Tagad tā paskatos atpakaļ un vairs nesaprotu-kāpēc sevi tā mocīju un gribēju būt tāda pati kā stulbeņi manā klasē.Bet nu-ar gadiem nāk apjēga :D

tā pati- man arī tie jautājumi tracina: "Ko tik skumja, nopietna? " :-D es, piemēram, nespēju smaidīt visu laiku un tādu priecīgu grimasi taisīt, man liekas, ka tā būtu arī liela piepūle :-D
bet vispār man patīk vienmēr smaidoši cilvēki, tad uzreiz pašai arī vieglāk smaidīt, ja blakus tāds :-)

Atkarigs no dzives situacijas.

Ja cilvēks jūt, ka viņam traucē kāda rakstura īpašība, tad viņam jāiemācās šo īpašību mainīt, un tā nav pietēlošana, tas ir darbs ar sevi. Neviens nepiedzimst visgudrs, ar vistīkamākajām rakstura īpašībām. Bērns ja nedabū konfekti raud, brēc bet iet laiks un viņš vairs tā nerīkojas jo mācās, kļūst pieaudzis un saprot, ka dēļ konfektes nav vērts liet asaras, tas taču nenozīmē ka viņš slēpj savu būtību, viņš vienkārši kļūst pieaudzis, un to varu salīdzināt arī ar dusmām to savaldīšanu u.c. rakstura īpašībām kas šķiet netīkamas apkārtējiem un kas traucē dzīvot pašam.
Arī manī ir daudz netīkamu īpašību, ne tikai sev bet citiem, tāpēc es strādāju ar sevi, cenšos tās izskaust.
Piemēram negācijas, agrāk biju negatīva, tagad es jūtu ka ar savu vēlēšanos, centību kļūstu daudz, daudz pozitīvāka, cenšos lietās saskatīt vairāk skaisto, tas taču nenozīmē, ka cenšos slēpt savu patieso ES, vienkārši strādāju ar sevi, un gribu būt labāka SEV, tādējādi uzlaboju attiecības arī ar apkārtējiem!

katrs ir tāds kāds viņš ir...mani mīl tieši tādu kāda esmu...gan jau Tev ar tā būs! ;-)

man arī līdzīgi ar sejas vaibstiem. kad nesmaidu izskatos iedomīga vai dusmīga :-D lai gan kad patiešām esmu dusmīga, izskatos savādāk, bet kurš gan to zina

man bieži dzīvē ir gadījies kad jūtos apslāpēta, apspiesta. apkārt visi liekas tik dzīvespriecīgi, smaidīgi, nesaprotu, viņi tēlo vai kā? ir cilvēki kas kaitina, bet īsti nesaprotu, vai būs pareizi izrādīt, ka nepatīk viņi un viņu uzvedība - galu galā diendienā jāsaskaras

tagad tāda putra galvā par šo tēmu, nevaru izteikties sakarīgi, piedodiet :-D

tā pati, lasu tavu uzrakstito, un liekas ka tas ir par mani :)

Tie jautājumi par to, kapec esi tik dusmiga, druma vai tamlidzigi ir kaitinoši.

Un tad jauztaisa smaids sejā un jāsaka, nē es nēesmu dusmīga, es vnk tā izskatos :D

Man ir raksturīgi izspert kaut ko,kas citus pārsteidz-pārsteidz,ka es tā tieši un atklāti pasaku savu viedokli.Draudzenes smejas,ka es visu laiku gribu visu perfekti,pareizi,neballēties tā,ka neko pēc tam neatceros,utt.,nedarīt muļķības,bet savas domas varu teikt tādos brīžos un tādiem cilvēkiem,kam citi neatļautos.

Ģimene saka,ka esmu bezkaunīga un es tam piekrītu,taču es pētu cilvēkus,analizēju,cik es varu atļauties. Kad esmu sapratusi,ka cilvēks man nav būtisks un no viņa man nav bail,nav tāda respekta,zinu,ka briesmīgas sekas nebūs -tad saku,ko domāju,iebilstu,utt.

Kas attiecas uz tuviem draugiem un paziņām - ar paziņām neriskēju un esmu tāda ieturēta, ja mans viedoklis nesakrīt ar viņējo, tad apdomāju,vai ir vērts strīdēties(manā paziņu lokā visiem ir savs nelokāms viedoklis,principi,uzskati,utt.),vai vienkārši paturēt savu viedokli pie sevis.Ar 2 tuvām draudzenēm ir tā,ka zinu,esam tādā draudzībā,kad vari būt par visiem 100% tu pats,vari teikt visu ko domā,ko jūti,visus sīkumus un otru cilvēku neaizbaidīsi.

Nezinu,vai tas ir labi vai ne, bet es nekad neaizsviļos,kļūstu pilnīgi mierīga un savu sakāmo drīzāk pasniedzu ar ironiju vai sarkasmu.

jā, lūk viens domu grauds:-D man arī viedoklis bieži nesakrīt ar apkārtējo.. savādāki uzskati. ziniet, man tiešām ir bail, ka mani atstums un paņirgāsies par to, ka es domāju tā, bet citi savādāk. negribas jau vienai sēdēt ar savu patieso ES