No vakardienas sapratu, ka laikak tomēr esmu neparedzama...
Laikam atliek tikai satikt vēlreiz vienu un to pašu cilvēku, un tagad sēdēt un iztēloties, kā būtu, ja man nebutu draugs pie sāniem....
Vakar biju pie māsas drauga, satiku vēlreiz māsas drauga it kā radinieku, draugs bija blakus man, bet nespēju neskatīties viņa tumšajās acīs, viņa smaidā utt. Sanāca pāris acu skatieni, smaidi, un vakar braucot prom no pasakuma, aizdomājos, par to, cik ļoti savādāk vuss varētu būt, ja māsa būtu mus iepazīstinājusi pirms iepazinos ar savu draugu.
Ehh, un vel pirms pāris nedelam moralizēju, ka nekad nevaretu iepatikties kāds cits vīrietis... Jo mīlu taču savējo (s)
Ehh, varbut attiecību rutina mani ir pievarējusi, vai arī pa biežu jau sāku satikt to cilvēku... :-) Jūtu, ka no viņa puses arī ir simpātijas...
ehh, padomus nevajag, vnk nav kam citam izstāstīt situāciju :-) Citi nesaprastu :-)
Vai Jums daudzām tā ir gadījies?
Es domāju par vakardienu un man skudrinas metas no domām par viņu...