nestandarta jautājums..

Es izvēlētos 2.
Nespētu izturēt diendienā tādas mocības sev.

Es pret nāvi vispār izturos mierīgi, tas dzīves nobeigums un neviens nav mūžīgs, izvēlētos 2. variantu, jo vnk nevarētu uzklausīt žēlabas, tas man bojātu garīgo, bet rupji atbildēt cilvēkam lai nečīkst, es laikam šādā situācijā nevarētu.

2. jo tāpat jau ir zināms, ka viņš ilgi nedzīvos. tātad - tas nebūs pēkšņi.

Otro, jo es mēģinātu tā izturēties pati, ja būtu slima, negribētu žēloties katru dienu... kādam, kaut gan arī tikai sevī turēt visu nespētu....

Bet tā ir teorija, es tiešām nezinu ko un kā darītu, ja tas būtu īstenība. Atkarīgs arī cik tuvs cilvēks ir.... Ceru, ka Tu tagad runā ne par sevi un saviem tuviniekiem realitātē. Ceru, ka ar Tevi viss ir Ok :)

Labāk 2., jo nevēlos katru dienu dzirdēt atvadu vārdus un kādu mirkli dienā pavadīt uz skumjas notis.

Labāk 2.situācija, jo pirmais variants man būtu par mokošu un sāpīgu!

2.
mazāk mokošs visiem (s)

Pati esmu pieredzējusi 1. variantu. Un tā vairāku gadu garumā :-/

deizī - kā tiki ar to galā?

Gada sākumā guvu pieredzi otrā gadījumā.. Zināju, ka šis cilvēks aizies aizsaulē, bet kad, tas bija tikai laika jautājums.

Tajā dienā, kad uzzināju to, biju satriekta un raudāju visu dienu, nespēju iedomāties, cik grūti būtu tad, ja tas tiktu darīts katru dienu, kā piedāvātajā 1.variantā.

Un jā, manā gadījumā slimība šo cilvēku pieveica pa stundām - vēža šūnas bija visā organismā, arī smadzenēs. Uz slimnīcu es nevēlējos braukt, jo atmiņās es šo cilvēku gribēju paturēt kā jaunu, atraktīvu, humora pilnu :'-(

Sunce, un es tiešām ceru, ka tas ir tikai filozofisks jautājums, jo dzīvē ar to saskaroties ir ļoti, ļoti smagi. Jebkurā gadījumā, turies!

Sunce, es varu teikt, ka piedzīvoju abus variantus... :(
Mana vecāmamma bija ļoti slima, trīs gadus kā uz gultas, visi un viņa pati apzinājas, ka viņa var nomirt.. tas tiešām bija grūti, bet visi centās saprast, ka nav mūsu spēkos kaut ko darīt lietas labā, es personīgi vnk centos pēc iespējas vairāk pavadīt laiku ar viņu. Savukārt vecaistēvs bija sprigans un dzīves priecīgs, vnm šiverīgs un vēl vesomammu apkopa. Bet te pēkšņi vecamtēvam palika slikti, aizveda viņu uz slimnīcu un domājām, ka būs jau viss labi.., bet ne'vecaistēvs aizgāja.. tas visiem bija šoks, ļoti liels pārdzīvojums, jo neviens neko tādu negaidīja. Un, kā saproti vecāmamma tā arī palika guloša uz gultas... un nomira pēc nepilna mēneša kā vecaistēvs bija aizgājis... Man laikam lielāks pārdzīvojums bija šis šoks, kad notiek kaut kas ko vismazāk gaidi... Bet manā gadījumā, šie abi varianti bija ļoti smagi, bet ar šoka momentu dunultsmagi.. Smaga vasara tā bija.
Pēc visa tā un vēl pēc dažiem notikumiem sabiedrībā es esmu sapratusi to, ka ar saviem visstuvākajiem, vissmīļākajiem ir jāpavada max daudz laika un jāprot tas novērtēt.

Piekrītu kā Becky uzrakstīja.

Sunce, ļoti sabaidīji ar šādu jautājumu, turies! Lai gan es ceru, ka tāda tēma ir tapusi bez iemesla...Es izvēlētos otro variantu, arī pati tā darītu, ja būtu neārstējami slima. Šaubos, ka esmu pietiekoši stipra, lai 1.variantu izturētu, drīzāk izvairītos no sarunām ar to cilvēku un pazustu uz kādu laiku, jo sāpētu pārāk stipri

sunce, Tu mani ar sabaidīji.
Bet,ja par manu atbildi-abos gadījumos es būtu sagrauta. Es slikti pārdzīvoju tuvo aiziešanu, man uznāk krīzes.

Paldies par Jūsu viedokļiem.
Atbildot uz vairākiem jautājumiem - diemžēl tā nav tikai filozofiska tēma! :-| Bet es zinu, ka viss būs labi! Kādam citam man tuvam cilvēkam ir daudz, daudz smagāk nekā man. Es vienkārši gribēju saprast, vai es esmu vienīgā dīvaine, kurai nepatīk garas atvadas un kura neatbalsta psiholoģisku teroru.. nu vismaz prāts ir mierīgs. Sirds gan nē!

Izturību Tev, optimismu pat šajā drausmīgā situācijā un spēku palīdzēt tiem, kuriem arī sāp, kā teici, vēl vairāk ...

Sūtu Tev tikai pozitīvās domas, ceru, ka tiksi galā :)

2.

Izvēlētos otro variantu.
Taču saskāros ar pirmo variantu un ne jau no slimnieka puses, bet gan no radinieku puses, respektīvi, no mammas. Es biju pārgurusi katru dienu klausoties tajā, ka tētis drīz mirs, ka viņai liekoties, ka šodien nomirs, un pienāk jauna diena, tētis dzīvs, bet šī atkal ,ka rīt toč mirs, jo ir tā un šitā. Bet cilvēks cīnījās kaut arī bija viņa pēdējās dienas, un par spīti mammas negatīvi reālajai nostājai, es TICĒJU, ka viņš nemirs, jo domāju, ka mamma vienkārši muld ne pa ķeksi un tad viņš aizgāja, tas bija sitiens zem jostas vietas, bet, teikšu atklāti, labāk tā nekā katru dienu gaidīt un runāt par sava mīļā un tuvā cilvēka nāvi. :%27-(

2. :-)


Šobrīd izdzīvoju kaut ko līdzīgu 1.variantam, un ir smagi. :-/