Nesaprotu pati sevi..

Reģ: 29.01.2009

sanāks gari, bet gribu kādam izkratīt sirsniņu!

Esmu attiecībās jau vairāk kā 4 gadus! Nevaru sūdzēties par mūsu attiecībām, mani ļoti mīl, nesā uz rokām, lolo, dara visu manis dēļ. (s) |-)

Pirms kāda gada nolēmu aizceļot uz vienu zemi, kur dzīvo radinieki un seni bērnības draugi, lidoju viena, jo draugs netika darba dēļ. Satiku bērnības draugu, baigi nopriecājāmies, jo nebijām tikušies kādus gadus 8! Pavadījām forši laiku un atvadījāmies, atgriežoties mājās, sākām aktīvi sarakstīties un viņš atzinās, ka iepatikos uzreiz jau kā ieraudzīja mani utt, es pateicu, ka esmu attiecībās jau ilgi un, ka mūsu starpā nekas nevar būt! Taču viņš nelikās mierā, laikam es neparādīju parāk skaidru atteikumu :-/ neliegšu, ka arī man viņš uzreiz simpatizēja, bet neko neplānoju, jo biju laimīga savās attiecībās, taču jutu, ka manas jūtas paliek ar vien spēcīgākas un es vēlos vēl vienu reizi viņu satikt. Pēc pailga laika tikāmies vēlreiz, lieliski pavadījām laiku, biju pacilāta, jutos priecīga, patika viņa sabiedrība, taču mūsu starpā nekas nenotika, jo es nevēlējos krāpt, melošu, ja teikšu, ka neko nevēlējos ar viņu (s) atvadoties abi ļoti pārdzīvojām, atbraucu atpakaļ raudāju, iekritu depresijā un nevarēju saprast, kas ar mani notiek, draugam nespēju pastāstīt par savām izjūtām :-/ Līdz draugs pateica, ka viņam apnicis, ka ar viņu tik daudz sarakstos un palika stipri greizsirdīgs un lika man izvēlēties starp manu un tā vīrieša saraksti vai mūsu attiecības, protams izvēlējos attiecības. Ir pagājuši vairāki mēneši es joprojām skumstu un ilgojos, reizēm uznāk melnie kaut kādi, bet gribās sev iesist un pateikt, lai atmostos, jo tāpat mūsu starpā nekas nevar būt, jā kaut kāds romāniņš, bet nekas vairāk, jo es noteikti nepārvāktos dzīvot uz to valsti, to es zinu 100%, ne es arī viņu zinu normāli, kaut kā nevaru viņam uzticēties un ir vēeel daudzi, daudzi iemesli, kpc ar prātu saprotu, ka nevajag man to vīrieti. Vēlos atkal laimīga būt savās nu jau 4 gadu ilgās attiecībās, reizēm jūtos labi un esmu visu aizmirsusi, bet reizēm uznāk skumjas un nesaprotu pati sevi...

04.07.2011 00:21 |

zilacīte^^

Reģ: 29.01.2009

ak jā, pārlasot pati savu tekstu, nesapratu, ko es īsti no Jums gribu :-D Vnk izkratīju sirsniņu un varbūt kāda spēs ko pateikt, kas man palīdzēs sapurināties (t)

04.07.2011 00:32 |

summertime

819

Reģ: 29.01.2009

Vienīgais, ko varu pateikt ir, beidz izturēties pret savu puisi kā tāda zoss un novērtē to, kas tev ir. Kad pazaudēsi, plēsīsi matus un nezināsi, kur likties. (t)

04.07.2011 01:10 |

graviaa

205

Reģ: 29.01.2009

Aizliegtais auglis vienmēr liekas labāks. Ne jau tāpēc, ka būtu labāks, bet tāpēc, ka aizliegts.
Ja šīs skumjas uznāk tikai reizēm, tas ir normāli. Ja jau vairākus mēnešus nesaraksties, reāli saproti, ka jums nekas nevar sanākt, tad jau esi izdarījusi savu izvēli.
Novērtē savu draugu, nepazaudē viņu, jo kā jau iepriekš teica - nožēlosi. Pilnveido savas attiecības, koncentrējies uz realitāti, nevis sapņiem. :-)

04.07.2011 01:34 |

krishala

648

Reģ: 29.01.2009

Manuprāt tevi pie tā puisā velk tā sajūta, ka, ja vienreiz, divreiz bija forši kopā pavadīts laiks, tad arī tā tas varētu turpināties ilgi un laimīgi... Tās drīzāk ir tavas ilūzijas par šo puisi, kas iespējams, ja tu pavadītu ik dienu kopā ar viņu pazustu un tu saprastu, ka visas dienas nebūt nav tik burvīgas, kā tās reizes, kad jūs tikāties un, ka tavs draugs ir tomēr tev īstais + šo faktoru tavā gadījumā pastiprina fakts, ka tu esi te, bet viņš prom tālumā. Manuprāt, tavam prātam ir vienkārši jāpieņem tas, ka šis viss bija bija vienkārši tāds skaists piedzīvojums, atslodze no ikdienas, bet tagad tu esi atpakaļ realitātē pie sava gādīgā, mīlošā drauga.

04.07.2011 01:38 |

cosonicash

104

Reģ: 16.11.2010

Tas ir tikai tāpēc, ka varbūt jums abiem ir iestājusies rutīna un tev gribās kaut ko savādāku.
Iesaku radīt tādus brīžus kopā ar savu draugu, četri gadi šķiet tiešām ilgs laiks,lai tā vnk kkāda čalīša dēļ uzmestu attiecības savas.

04.07.2011 04:59 |

alessa

Reģ: 29.01.2009

Es domāju, ka patiesībā Tev nav vajadzīgs neviens no viņiem... izklausās, ka prasās pēc romāniņa ar to otru un pēc tam - pavisam cita cilvēka meklēšanas..... bet ko gan es savos 19 gados varu zināt un saprast? :-P

Es tik nezinu, kad un vai pienāks tā diena, kad es sākšu domāt tāpat kā citas - ka labākas ir attiecības, kurās visu laiku kaut kas nospiež, nevis brīvība un pozitīvs skats uz dzīvi.

04.07.2011 07:30 |

zilacīte^^

Reģ: 29.01.2009

Es ZINU, ka es noteikti nebūtu laimīgāka ar to otru, jo esmu laikam vnk iedomājusies, cik labi mums bija, un domāju, ka re tā arī būs, bet arī ar manu draugu NAV slikti :-/

Tur jau tā lieta, ar prātu es saprotu, ka nevajag man bojāt savas attiecības, tas nav tā vērts un es pat baidos pazaudēt savu draugu, bet man bail par to, kpc tad ja es mīlu savu draugu manī ir šīs skumjas un ilgas pēc tā otra, labi - nedēļu, divas, nu trīs, bet nu jau ir pagājuši vairāki mēneši un es tomeŗ ceru viņu kādu reizi vēl satikt (t)

04.07.2011 10:48 |

zilacīte^^

Reģ: 29.01.2009

AlessA, nu manās attiecībās noteikti neviens netiek nospiests un esam diezgan brīvi, ne es, ne viņš mani cenenšas nospiest un kaut ko aizliegt, nu līdz šim vienam brīdim, kad man lika izēlēties, bet nu tas jau arī skāra pārāk nopietni mūsu attiecības un ir saprotams drauga ultimāts par to izvēli (saraksti un attiecības ) |-)

04.07.2011 10:50 |

diosa

509

Reģ: 24.03.2011

Simpaatijas naak un iet, bet ja miili savu draugu, tad tomeer neriskee ar attieciibaam, kameer tieshaam nenaaks vietaa kaads cits, par kuru buusi 100%, ka tas ir iistais!

04.07.2011 11:04 |

alessa

Reģ: 29.01.2009

Es ne par to, es par sajūtu, kas visu laiku spiež nost. Par to sajūtu, ka pastāvīgi gribās kaut ko citu un, lai arī viss it kā šķiet labi un pareizi, kaut kas visu laiku morāli nomāc it kā bez iemesla. Par to sajūtu.

Un vēl uzķēru vienu komentāru, kas liek vēl stingrāk turēties pie manas pārliecības - nevis "ar tagadējo ir labi", bet "ar tagadējo NAV slikti".... It kā tikai nianse, bet arī ļoti daudz izsaka.

Bet vislabāk tomēr būtu atslēgties no šiem svešu cilvēku ieteikumiem [mēs tāpat nezinām to situāciju tik skaidri.. cik tad var saprast no viena rakstiņa internetā?], mierīgi apsēsties vai, vislabāk, iegrimt kādā meditatīvā darbībā, kuras laikā var padomāt, un ieklausīties sevī, kārtīgi izdomāt, kas dzīvē ir labi un kam tomēr vajadzētu būt vēl labāk. Pēc tam ķerties pie izdomātā īstenošanas. :-)

04.07.2011 19:32 |

zilacīte^^

Reģ: 29.01.2009

Mazliet baida arī fakts, kad biju prom no sava vīrieša, un pavadīju laiku ar to otru, nemaz neilgojos pēc savējā :'-( Tagad, jā, kad vairākus mēnešus esmu izdzēsusi otru no savas dzīves, no visiem sociālajiem tīkliem, jūtos ar savu atkal normālās attiecībās, nu ja neskaita faktu, ka ilgojos pēc tā otra, pēc tā kopīgā pavadītā laika!
Ir arī iepriekš bijis, kad kāds konkrēts vīrietis stipri iesimpatizē, bet nu es ātri liekos mierā un nemaz nemēģinu savas domas ar to nodarbināt, taču šoreiz ir savādāk un tas biedē :-/

04.07.2011 19:56 |