Lūdzu palīdziet man saprast!
Pirmo reizi man tiešām nopietni ir iepaticies viens puisis. Jau no paša sākuma viss bija ideāli, viņš ļoti rūpīgs, mīļš un es viņam ļoti, ļoti patiku. Esot kopā mums bija tik labi, esam viens otram kā radīti.
Tātad problēma. Mūs šķir attālums un loģiski tādēļ tikšanās ir nedaudz apgrūtināta, tomēr ļoti bieži ir bijis tā, ka sarunājam vienu dienu tikties, bet, kad šī diena pienāk, vakarā atnāk sms, ka šodien nesanāks..ok, tiekamies rīt. Rīt-atkal tas pats. Iemesls? Nekāds - darbs nogurums. It kā to varētu saprast, tomēr tās randiņu atlikšanas tiešām bija pārāk bieži. Kad tiekamies, viss atkal ir ļoti jauki, līdz nākamai reizei, kad viņš atkal netiek! (e)
Caur īsziņām atkal viss ir tik ļoti mīļi, atklāti, nākotnes plāni....bet tajā pašā laikā viņš satikties nemaz pat necenšas un pat man vairāk nezvana.
Tagad mums ir iespēja sākt dzīvot kopā, ko viņš pats ļoti vēlas, sāks īrēt dzīvokli, gatavs uzturēt mani, ļoti vēlas attiecības ar mani, lai pārvācos pie viņa. Tagad, kad tuvojas tas brīdis, kad tiešām ir iespēja reāli būt kopā, viņš vispār ir kā iekritis zemē. Vēl joprojām nezvana, pat neraksta neko un neatbild uz īsziņām.
Gandrīz 2 nedēļas. Arī iepriekš ir bijis tā, ka viņš pazūd uz kādām dažām dienām un es jau nezin ko sadomājos un tad pēkšņi atnāk sms, it kā nekas nebūtu noticis (un nav jau arī) un viss ir ok.
Esmu tik apjukusi. Es nekad neesmu kārusies viņam kaklā, uzspiedusi kaut ko vai steidzinājusi. Viņš bija tas, kas visu plānoja uz priekšu, pirmais atzinās jūtās utt. Es nesaprotu, priekš kam bija vajadzīgs man likt pieķerties, ja tagad izskatās, ka es viņam neesmu nekas? Ļoti sāp, bet pamazām jau sāku pierast, ka nevienam nevar uzticēties, pieķerties, ka mūsdienās tas ir normāli, ka vilties nākas pilnīgi visos un paļauties vari tikai un vienīgi pats uz sevi.
P.S. Reāli kopā bijām 2 mēnešus un tagad vairāk kā mēnesi neesam tikušies.
66
