nožēlošana

Varbūt vienīgi to, ka iztērēju sevi nevajadzīgās attiecībās, pa īstam nemīlot partneri, ar ko biju kopā. Tagad domāju, ka labāk bija būt vienai, nevis ar kādu kopā, tikai lai man būtu puisis ( nu labi, tas mazliet pārspīlēti, bet attiecības bija bez lielām jūtām no manas puses gan ).

Jā. Nožēloju to, ka neesmu riskējusi un ļāvusi notikt tam, kam jānotiek.
Tiešām domāju, ka kļūdas arī ir vērtīgas, un Tu esi tikai ieguvēja. Tur nav ko nožēlot.

Jā, nožēloju to, ka man nav bijis nopietnas attieksmes pret mācībām un līdz ar to arī savu dzīvi. Nožēloju, ka tik ilgu laiku esmu vienkārši bezjēdzīgi eksistējusi, neizdarot to, kas bija jāizdara.

es nozeeloju izteereeto laiku ar cilveekiem , kuri mani nenoveerteeja, kameer es nepieliku punktu visiem kontaktiem ar viniem..

nu re, pārsvarā cilvēki kaut ko nožēlo, bet ko es? :-D

Ā, un vēl nožēloju, ka daudz laika esmu aizvadījusi bezjēdzīgi, sevi neattīstot un ne ar ko nenodarbojoties, vnk nositusi laiku.

Jā,nožēloju,ka iepriekšējās attiecības neizbeidzu ātrāk,bet vilku garumā un kā kkāda stulbene ticēju.Tā ir tiešām lieta,ko nožēloju,jo būtu sev aiztaupījusi daudz stresa un nepatīkamu mirkļu.
Ak,jā-vēl es brīžiem nožēloju,ka videnes laikā nepateicu dažiem no klases idiotiem un ģēnijam,dažos attiecīgos brīžos,ko es par viņiem domāju.
Tas arī laikam viss.Vai vismaz šobrīd viss.Nekas cits nenāk prātā.

Jā, nožēloju, ka necīnījos vairāk kā vajadzēja, bet tagad ir par vēlu, un es sāku ar samierināties :-)

Esmu no tiem cilvēkiem,kas nenožēlo izdarīto. Viss ko esmu darijusi ir bijis savā ziņā pareizi,vismaz iegūta pieredze un apzinātas kļūdas.
Es drīzāk nožēloju to ko neesmu izdarijusi. Esmu par maz riskējusi un uzdrīkstējusies,palaidusi garām milzum daudz iespēju. Bija laiks,kad tiešām likās,ka tikai eksistēju,nevis dzīvoju.To laiku arī nožēloju :)

Bet visā visumā,ticu,ka viss notiek tā kā tam bija jānotiek:) Tagad cenšos izmantot laiku un iespējas :)

Tā kā uzskatu, ka dzīvē visas lietas ir pakārtotas viena otra, ja kaut kas nebūtu bijis kā ir bijis tad nebutu tā kā ir tagad, tad pilnīgi izslēdzu domas par nožēlu.

Es tāpat kā Carmela- nenožēloju neko. Vienkārši aizmirstu un dzīvoju tālāk. Tā ir vieglāk samierināties. Nav vienkārši, bet man vienmēr ir izdevies. :-) Ja es nožēlotu visu, ko man vajadzētu nožēlot, es prātā sajuktu. :-D

nozheeloju diez gan... un visvairaak pagaidaam to, ka palaidu cilveeku un peec tam tikai saaku vinu noveerteet un veeljoprojaam vins klejo pa manu sirdi... (t)

nenozeloju- tapat neko nevaru vairs mainit, un vnk tam nepieversu uzmanibu. nebojaju savu dzivi ar liekam domam.

ir lietas, kuras vajadzetu nozelot, bet kas bijis bijis.