Tikmēr,kamēr spēšu kustēt. Negribu būt uz gultas un nespēt parunāt.Tā bija patēva mammai..pēc pusgada viņa rādīja ar roku,ka grib tur, augšā.. Tā es negribu.
Jāsaka,ka arī baidos no slimībām.Skatos uz savu mammu, viņai tas jokains periods sācies,kad viss sāk sāpēt un pati brīnās,jo pāris gadus atpakaļ nekas nesāpēja, ne par ko nesūdzējās.Un gan jau man arī tā būs! Visu mūžu nestaipīsi vagonus, pienāks brīdis,kad koncentrēties nevarēšu, sāpēc kājas vai rokas un pietrūks naudas zālēm, kurām piepelnīties nevarēs..