Man šādas situācijas ļoti nepatīk,jo es neprotu izrādīt līdzjūtību,lai gan ļoti pārdzīvoju līdz un esmu līdzjutīga,bet es tiešām neprotu to izrādīt.Liekas,ka viss ko teikšu ir banāls un nepiemērots :-/ Tādēļ nepasaku neko,un citiem liekas,ka es nejūtu līdzi..
Carmela- man ir tieši tāpat! Saprotu, ka vienkārši jābūt blakus, bet ir tā sajūta, ka kaut ko vajag pateikt, bet vārdi pār lūpām nenāk! Zinu, ka viņš pats par to nerunās un neraudās.
tas, ka tādā mirklī ir blakus, kāds svarīgs cilvēks ir pats labākais.
Pati atceros, kā draugs sēdēja man blakus un mierināja, no ļauniem sapņiem modināja augšā.
Pat vēl nebijām tā pa nopietno kopā, bet pie manis nodzīvoja vairāk kā nedēļu un atbalstīja mani.
Piekritu,meitenem.Esi vienkarsi blakus un ar savu klatbutni atbalsti,jo ir svarigi,lai ir kads kurs atbalsta.
Man ari bija laiks,kad draugs bija klat,neko nesakot jutu,ka man ir atbalsts.