Atrast savu mīļoto

Uzreiz pacelšu!

man arī 20,arī esmu ambicioza,bet tas man vienmēr ir palīdzējis dzīvē izsisties uz priekšu.privātajā dzīvē gan necenšos visu iegūt par varītēm,pieņemu puišus kādi viņi ir un nemeloju sev,ja neko nejūtu,tad nejūtu,man vajag laiks lai iemīlētu.un zinu,ka nākamreiz došu priekšroku puisim ar labām manierēm un nākotnes vīziju! :-)
neuztraucies,nedomā par to tik ļoti..ir vasara visi ir atpūtušies un jūtas brīvi,ir visādi festiņi,gan jau ar ko iepazīsies!
nedomā par to!

mācies veikot,tusē ar draugiem,lasi grāmatas,nodarbini sevi..ja viņam vajadzēs viņš pats atnāks un nebūs nekādu bet... ;-)

Pirmkārt, nevajag ielikt sevi ielikt kaut kādos gadu rāmjos, kad satiksi, tad satiksi. Es neko šajā lietā neplānoju:D

Ir bijušas tādas pārdomas.Man ļoti ilgu laiku šķita,ka manī neviens neieskatīsies,jo es neesmu skaista.18 un 19 gados bija visgrūtāk,jo šķita,ka visām meitenēm apkārt ir laimīgas attiecības,tikai es viena tāda...
Šogad man paliks 23.Savu īsto dārgumu satiku pirms 2 gadiem,kad man bija 21.Viņš manī saredzēja to,ko liela daļa apkārtējo neredzēja un,pieņemu,ka joprojām neredz.
Tu sastapsi savu cilvēku.
Un vēl-mērķtiecība nav slikta īpašība. :)

Savu mīļoto atradīsi tad, kad būs pienācis tam laiks un pati būsi tam gatava :-) . Veca patiesība, kas darbojas. Tagad mācies un velti laiku sev. Varbūt atrodas kāds ar kuru tev ir līdzīgi mērķi un dzīves uztvere ;-) ?

Ir bijis līdzīgi, protams. Man vajadzēja daudz laika, lai kļūtu pašpārliecinātākai un sev patiktu. Kritiskais periods laikam bija 16-17 gadi. Tagad man ir 20 un viss ir lieliski. :-) Viss notiks, mīli sev un citi mīlēs tevi. (l)

Paldies par ieteikumiem!
Nav gluži tā, ka sēžu mājās un raudu spilvenā - es mācos, nodarbinu sevi un viss ir kārtībā. Bet reizēm jau uznāk tādas situācijas, kad gribas, lai Tevi apskauj un samīļo Tavs mīļotais puisis.

Pēc savas pēdējās neveiksmīgās iemīlēšanās man, laikam, nedaudz gribās atpūsties un izvēdināt galvu.. Es arī ticu tam, ka mūsu vīrieši atnāks tad, kad vismazāk to gaidīsim.. ;-)

Neuzdrošinos apgalvot, ka visu turpmāko dzīvi pavadīšu ar Viņu. Taču es Savu Vīrieti satiktu agri, varbūt pat pārāk agri. Man bija 15, viņam 20, un šo attiecību laikā esmu iemācījusies domāt ar galvu, piebremzēt savas ambīcijas, būt par meiteni, ar kuru viņam ir viegli.
Manas grūtākās pārdomas saistībā ar attiecībām ir par to, vai tās nav sākušās par agru. Un ne aiz tā iemesla, ka man gribētos tagad nez kur skriet vai nez ko piedzīvot, kā to apkārtējie mūžīgi paredz, bet gan aiz tā, ka, šķiet, attiecību attīstības ziņā tām jau sen būtu jāpāriet kādā citā līmenī, savukārt gadu skaits pasē un (ne)sasniegtais to liek atlikt. Dažkārt jūtos, it kā skrietu pa priekšu laikam.

Mana filozofija ir tāda, ka lai izveidotu lieliskas attiecības ir jāiegūst pieredzi un jākļūst morāli nobriedušam, tikai tad kad tāds kļūsti arī attiecības izveidojas veiksmīgas. Pamatoju to, jo es ne 17, ne 18, ne 20 gados nemācēju veidot attiecības, un patiesi sakot vēl joprojām mācos. Protams ir cilvēki, kas viens otram ir pirmie, jau no pirmsākuma prot sadzīvot, viens otru respektē, attiecības veido un attista KOPĀ, tas ir lieliski, bet ne visiem tas izdodas.
Es domāju, ka tavs cilvēciņš vēl būs un par to neuztraucies.

emba-viņam jau vajadzētu būt precēta,bet Tu tikai tagad pabeidzi vidusskolu?

ViltīgāLapsa, īsti nesapratu Tavu domu.

Veselīgs flirts ļoti palīdz noslāpēt to vēlmi pēc kāda, kas samīļo. :-) Pamēģini iepazīties un aiziet uz kādu randiņu. Nav jau obligāti uzreiz kaut kas jāveido, var vienkārši pavadīt labi laiku.

Par manu situāciju!
Nopietnas attiecības uzsāku 18 gados-tad likās viss ok,tagad domāju-laikam bija pa ātru.Pēc tām attiecībām biju iekšā nākošajās (pēc kāda laika).Tagad esmu brīva, bez attiecībām-ir pielūdzēji utt.,bet es jūtu,ka man tomēr gribas tagad (man vairāk pa 20) to brīvību un nekādas attiecības,lai gan daži puiši ir ļoti neatlaidīgi :-) Varu teikt tikai to-kamēr vari izbaudīt brīvību,dari to un neskrien tik ļoti pēc attiecībām (tas ir,netiecies uz to kā primāro lietu!) ;-)

emba-attīstības ziņā..

Manā paziņu un draugu lokā,otrās pusītes tiek atrastas draugu kompānijās,reti,kad kāds iepazīstas ar galīgi svešiem cilvēkiem.
Neķer kreņķi,mīlestība atnāks,kad tu to vismazāk gaidīsi,galvenais ļaujies tai ;-)

Lūk mans stāsts īsumā...

Pirmais savstarpējais kontakts norisinājās manā lauku skolā,tad man viņš skolā riebās,visu laiku apsaukājām viens otru,viņš mani regulāri apsmēja,ka es nūģe utt,man tolaik bija 13 gadi,viņš par 2 gadiem vecāks,mācījās 9.klasē.Tad viņš 9.klasi pabeidza un aizgāja uz vidusskolu mācīties. Laiks pagāja...

Pienāca laiks,kad es beidzu savu lauku skolu. Manas labākās draudzenes draudzene bija mana puiša māsa,tas bija vasarā,kad viņas mani uzaicināja pievienoties mājas tusiņam laukos,ar desiņu cepšanu utt. (Man bija 15gadi,ja tas kaut ko izsaka)Pasākumiņš notika pie tā puiša mājās(arī viņa māsas mājās),vakara gaitā puisis man sāka pievērst uzmanību(kaut arī bija ļoti kautrīgs) Sanāca viņam mani netīšām piedzirdīt :-D Nu un es kā losene sāku viņam uzmākties :-D Bet viņš bija tik ļoti kautrīgs (s) Paliku tajās mājās pa nakti,nākamajā dienā jau bija skaidrāks skats uz dzīvi,puisis bija aizbraucis jau kaut kur projām. Tad vakarā viņš man pazvanīja,neatceros ko runājām,bet man pat prātā nevarēja ienākt,ka pēc nedēļas jau bijām pāris :-P Nekad nevarēju iedomāties,ka puisis,kurš man skolā riebās,tagad ir mans mīļotais (l)

Nu jau 6 gadi esam kopā (l)
P.s - Viens otram pirmie (l)


Lai veicas atrast īsto! :-)

Esam identiskā situācijā - mīlēju puisi, bijām kopā 2 gadus, klasesbiedrs ;D
Pašķīrāmies, sāp vēl joprojām, bet ceru, ka pāries :)

Bet, protams, ka 20 gadi vēl nav nekas. :-) Un tagad tieši sākas gada skaistākais laiks - vasara! (l)
Saprotu tevi ļoti labi, pirms neilga laika arī es ik pa laiciņam iegrimu kādas dienas dienas skumjās par to, ka man nav neviens, kas mani samīļo vai pasaka jaukus vārdus.. taču mana mazā laimīte atnāca pilnīgi negaidot. :-) Tāpēc iesaku vienkārši ļauties vasaras trakumam, jo tas ir būūūrvīgs laiks. :-)

*vienas dienas skumjās

Nu apmēram. Nezinu, vai tieši viņam būtu jābūt precētam, bet vispār - apkārt cilvēki precas pēc divu trīs gadu draudzības. Mums apkārt pieci, bet esam viens otram draugs un draudzene. Viņa draugi jau audzina mazuļus tāpat. Bet mēs pat nevaram normālu kopdzīvi sākt, jo studējot strādāt var tikai tik, cik var.
Man pat ne tik daudz gribas kaut kādus konkrētus notikumus, bet gan drīzāk gribētos, kaut būtu tieši viņu satikusi nedaudz vēlāk, piemēram, studiju pēdējos gados :-D Lai nebūtu tā bezgalīgā studentu muļļāšanās.
Ceru, ka apmēram domu saprati. Nav tā, ka dzīvoju tikai ar šādām besīgām domām, bet šad tad liekas, ka viss būtu bijis vienkāršāk, ja es būtu augusi lēnāk :D