Veca tēma, bet tik un tā gribu izteikties :)
Cilvēkam ar attiecībām ir jābūt apmierinātam. Citādi tām nav jēgas. Katram cilvēkam ir nepieciešams atšķirīgs uzmanības daudzums no citiem cilvēkiem. Vienam varbūt pietiek satikt otru pusi reizi mēnesī vai divos, citam- no rīta, pusdienās, vakarā un vēl par maz :) Tā arī ir tā saderība- ne jau dzirkstelēs tā atrodama, bet gan tieši nepieciešamā uzmanības daudzumā. cilvēks, kam otru vajag reizi mēnesī nekad nebūs laimīgs ar cilvēku, kam vajag uzmanību 24h diennaktī. Un otrādi. Es, protams, ļoti pārspīlēju, bet pa lielam tā tomēr ir. Uzmanības trūkums vai pārlieku liela uzmanība cilvēka agri vai vēlu izraisa neapmierinātību, dusmas, kas ik pa laikam izlaužas attiecībās vai nu tiešā veidā vai slēptā- sadzīviskos strīdos, utml.
Es, piemēram, nesaprotu, kā vīrietis, kas aicina uz randiņiem divās nedēļās vienu reizi (viņa dēļ joka pēc īpaši kalendārā atzīmēju :-D ) var uzskatīt, ka mums ir nopietnas attiecības un ka esam pāris?! :-O :-D Un tur nebija ne attāluma problēma, ne baigais darbs, ne kas cits. Tas vienkārši bija cilvēks, kam otru vajag tik reti.
Un par tusēšanos ar draugiem bez otra- es nesaprotu, kāda jēga no attiecībām, ja abi izklaidējas atsevišķi? Kas tad ir vienojošais? Tikai sekss un ēdienreizes sveču gaismā? :D Manā skatījumā pāris vispirms ir draugi un tikai pēc tam mīļākie. Un vai tad, ja jums ir labākā draudzene, vai jūs viņu nekad neņemtu līdzi ejot izklaidēties? Protams, ir reizes, kad otra puse var traucēt- piemēram, salidojumos, kad uz relatīvi īsu brīdi reizi gadā tiekas skolas biedri un runā tikai par skolas atmiņām, bet no otras puses- varbūt ballīte būtu jautrāka, ja visi ņemtu otrās puses un tā vietā lai gremdētos atmiņās, radītu jaunas?
Un ja es būtu Lu vietā, tad veidotu paralēlas attiecības ar citu- tādu, kuram arī vajag retu uzmanību. Savulaik tā darīju un zini- biju laimīga, jo vienmēr bija ko darīt :D Sirdsapziņai paskaidroju- ja jau viņam tik reti mani vajag, tad man ir tiesības brīvo laiku aizpildīt tā, kā vēlos- ar attiecībām :D