Kāzas, precības, sarakstīšanās u.t.t

Nemainās nekas, bet man kkā tīri psiholoģiski liekas, ka sieva ir kas vairāk nekā draudzene |-)

http://cosmo.lv/mine/forum/19/topic/93682/?rand=989882219

Laulības ir solījums, ka abi cilvēki ir gatavi pavadīt kopā visu mūžu. Valsts vai Dieva priekšā, bet visvarāk jau vienam otra priekšā. Protams, ja vien laulību neuztver kā kaut ko tik pārejošu, kā tas nereti redzams mūsdienu sabiedrībā. Ja viņam tas neko nemaina, tad pajautā, kādēļ tad neapprecēties, jo tev tas ir svarīgi un viņam tāpat neko nemaina? :-D Protams, ka tā nav - tas daudz ko nozīmē arī vīrietim, tāpēc jau vīrieši tik ļoti baidās no visas tās laulību padarīšanas. Viņiem tas nozīmē, ka atpakaļceļa vnk vairs nebūs - ar tevi būs jābūt kopā visu mūžu.

Daži uzskata, ka pēc precībām viss mainās: sievas paliek nervozas un vīri paliek tie sliktie krāpēji. :D

Mans draugs vienu reizi jau ir bijis precējies!

Viņi precējās tāpēc, ka gaidīja bērniņu un nekas nesanāca tomēr no tām attiecībām, bet mums viss ir pavisam savādāk, tāpēc viņš tagad grib nogaidīt, kad būs īstais brīdis un grib skaistas kāzas..

Tā ir lielāka stabilitāte un drošības sajūta, vismaz man, + jauni radi un jauns uzvārds.
Vispār pašās attiecībās kā tādās nekas baigi mainījies nav :-)

Protams attiecībās jau nekas nemainās, bet man arī šķiet,ka tas ir riktīgi forši un jauki :) Cits uzvārds, un vispār tas viss jau paliek pavisam nopietni!!! Tās manas domas.

(l)

Maina gan - kaa es pasaku, ka esmu precejies - visas meitenes, ar ko es iepazistos, atraida mani.

Man tas ir ļoti svarīgi, nezinu, varbūt esmu vecmodīga, bet sieva - tas ir cits statuss, augstāks nekā tikai draudzene vai dzīvesbiedrene. Mēs kopā dzīvojam jau 5 gadus, satiekamies 8 gadus, un beidzot šajā pavasarī sagaidīju bildinājumu (l) Jau šis fakts man liek justies īpašākai :)

Es reiz apprecejos. nu i nafig. vecis paliek vnk... Un otrs mans vecis, kops berns piedzima - ari palidzis par pilnigu piiiii.
Skatos un draudzenem, kas atri no veciem beg prom pec kazam... Oi, ne, fui, es vairs neprecesos un butu zinajusi - neprecetos ari pirms 5 gadiem :D

ar puisi esam kopā 2 gadus, dzīvojam kopā par 2 mēnešiem mazāk, sākumā tā gribēju lai mani ātrāk apprec, pilnīgi lecu no biksēm ārā , jau bezmaz vai biju pati gatava viņu bildināt, tagad esmu tik laimīga ka to neizdarīju un arī no viņa neesmu to sagaidījusi, agrāk arī baigi bērniņu gribējās, tagad ienīštu gan bērnus gan visu kas ar kāzām/sarakstīšanos saistīts, nesaprotu to jēgu tam visam.. šaubos vai kādreiz sapratīšu..
punkts un āmen..

Nezinu, kāpēc citi precās, es precos tāpēc, ka esmu kopā ar cilvēku ko mīlu un gribu būt viņa sieva. Tās ir sajūtas, ko nevar aprakstīt.

Starp citu, tās laulības, kur sieviete uzspiež precēšanos, parasti arī ātri izjūk.

Tur jau ir ta lieta, ka kaazas jau nav gala meerkjis, tas tikai iezime viena posma beigsanos un otra saaksanos.

Jā, attiecībām ir jāattīstās, jāiet uz priekšu, tāpēc, manuprāt, apprecēšanās ir loģiska.

Man tas ir svarīgi.
Bet visam savs laiks, tāpēc priekš laulībām ir jānobriest.
Vispirms jāiepazīst cilvēks, kuram sevi uzticēt un uzticēties..

Laulības attiecībās nemaina pilnīgi neko- maina tikai statusu. Un dzīvē tā ir iekārtots,ka cilvēks iet cauri dažādiem statusiem, jeb lomām bērns, skolnieks, students, draudzene, sieva/vīrs, māte/tēvs, vecmāmiņa/vectētiņš. Visa dzīve sastāv no lomām. Ieiet nākamajā lomā var tikai tad, kad noslēgusies attīstība iepriekšējā lomā, visam jānotiek secīgi. Tāpēc pirms ietu uz priekšu, ir jāizsver vai esi gatva jaunajai lomai.