Man nebija telefons, draugs aizdeva savu veco telefonu, to tad arī lietoju. Bet, ak vai, šodien netīšām pazaudēju, izkrita no kabatas. Izmeklējos, bet, protams, vairs neatradu. Draugs par to nereāli nikns, sāka bļaut uz mani, lamāties, teica, lai mājās nerādos, kamēr neatradīšu.
Protams, situācija nav patīkama, bet vai esmu pelnījusi tādu reakciju?
Atceros, kad draugu reibumā noķēra policija un uzlika milzu sodu, kad daļēji tika apmaksāts ar manu naudu, es nebļāvu, nelamājos, jo cilvēks jau tāpat pats pārdzīvo. Atceros, kad viņš no mana datora izdzēsa visus manus datus, kas man bija ļoti svarīgi, arī neko neteicu, palīdzēju meklēt meistaru utt.
Kāpēc, kad viņš kaut kur kļūdās, es atbalstu, nepadaru situāciju pēc nepatīkamāku ar bezjēdzīgu bļaušanu. Bet, kad es kaut kur vainīga, tad esmu zākājama no vienas vietas?
Vai kāds man var izskaidrot to?