Sveikas, dāmas!
Tātad, lieta tāda, ka man ir attiecības ar puisi vairāk kā pusotru gadu. Protams, ir bijušas visādas klapatas, bet mūsu attiecības bija tiešām jaukas. Bez scēnām, puisis gādīgs, mīļš. Viņš man jau no paša sākuma teica, ka ir kā atvērta grāmata- ko domās, to teiks. Arī, ja ir iepatikusies cita meitene utt. Runājām arī par krāpšanu un te viņš teica, ka nepieņem krāpšanu nekādā gadījumā, jo, jau jau mīl, tad nav vajadzības krāpt.
Bet par ko īsti ir stāsts. Vakar vakarā kāds velns mani dīdija ieiet viņa draugos, paskatīties vēstules. Nu ok, tā fiksi ieskrienu un dabūju vienkārši belzienu pa pieri. Atklājās, ka viņš ir mani krāpis. Viņš mācās citā pilsetā, tur arī tas noticis. Uz otru meiteni man vispār nav nekāda naida, jo izskatās, ka arī viņu viņš ir čakarējis un pamatīgi sāpinājis. Un tas viss ir noticis tajā laikā, kad man bija diezgan nopietnas problēmas ar veselību un arī ģimenē bija problēmas - tieši tad, kad visvairāk vajadzēja viņa atbalstu...
Vispār biju pārsteigta, ka man vispār nenāk raudiens. Vienkārši sirds visu laiku dauzās nenormāli.
Tagad viņam vēl neko neteicu, ar mokām izliekos, ka viss kā parasti - gribu sagaidīt, kad viņš atbrauks mājās, lai sejā pateiktu visu, ko tagad par viņu domāju.
Kā viņš šo laiku varēja mierīgi man skatīties acīs un teikt, ka mīl mani?!
Es atzīšos - kādreiz arī man ir ieskrējusi prātā doma par nelielu neuzticību, bet ne vairāk kā skūpstiem. Vienmēr uzreiz šo domu izmetu no galvas, jo nespētu otram nodarīt tādas sāpes..
Ko es galu galā gribētu no jums - kā tikt galā ar to sajūtu, kad vienkārši jūtos, kā pēdējā muļķe? Kā maza, naiva meitenīte, kas ticēja, ka mīl,ciena un ir uzticīgs? :( Vienkārši jūtos zemāka par zāli..