Kāzas:)

Attiecībās pēc būtības tas, manuprāt, neko nemaina, tik vien kā oficiāli noformēts statuss. Kaut kad jau sagribēšu, bet, paskatoties apkārt, man dažreiz nav skaidri mūsdienu attiecību modeļi, kad pāris dzīvo kopā 4 un vairāk gadus, bet vīrietis ar precēšanos nesteidzas. Acīmredzot vēlas atstāt sev rezerves variantu vai vienkārši atkāpšanās ceļu.

neesmu par to domājusi. tā kā kādu laiku vēl precēties netaisos, tad nezinu :-D bet katrā gadījuma negribētu precēties ar vīrieti, kurš jau ir bijis precējies vai kuram ir bērni! un precēties gribētu tikai 1x mūžā.

Man tas ir statuss. Sieva manās acīs ir augstākā pakāpē nekā draudzene, zinu,ka subjektīvi, bet tā nu ar mani tas ir.
Un tas man arī ir vīrieša skaļš "jā,šī ir tā īstā" visai pasaulei.
Man pietiktu, ja varētu appecēties vismaz vienreiz :-D Bet es arī esmu nolēmusi,ka, ja ap 35 mani neviens vel nebūs apprecējis, braukšu prom un precēšos ar melno, ja nav, ta nav :-D :-D

high-flyer, un pareizs modelis ir ātrāk apprecēties un tad laist pa kreisi???

Es to biju domājusi tā, ka man īsti nepielec, kāpēc dzīvo tik ilgi kopā un neprecās. Pēc 3-4 gadiem taču jau var saprast, ir vai nav īstais, pretējā gadījumā enerģija un laiks, ko iegulda attiecībās, tiek tērēta pa tukšo.

Ja vīrietis mīl sievieti un ja sieviete mīl vīrieti, tad kāzas būs abiem vienlīdz svarīgas un satraucošs notikums, bet ja tā ir tikai formālu dokomentu parakstīšana, tad drīzāk vīrietim tas ir kā slogs, jo vienkārši tā vajag, piemēram, bērna dēļ vai arī ir iespēja dikti pie labas mantas...
Man kāzas nozīmē atdot daļu no sevis uzticēt to daļu otram, uzticēties, būt kopā ne tikai labos, bet arī grūtos brīžos, bet tā no sirds un pa īstam, man tas nozīmē veidot ģimeni, bērnus, kopā plānot dzīvi, un kaut vai nedēļas nogales, tā ir rēķināšanās ar otru, bet kamēr tu esi vienkāršās attiecībās, tad var darīt ko grib, piekāst otru, nelikties ne zini, sapūst pīlītes, bet tad kad esi precējies tad šīs laulības uzliek zināmu pienākumu pret to otru, bet šis ideālais variants ir reti kad...tā kā...jo esot attiecībās tas cilvēks, kas tevi non stopā piekāš būs arī laulībās..tā kā tas ir koks ar abiem galiem... :-)

Mademoselle,Domaaju, ka cilveks jau pats nemainaas, kaads ir raksturs taads ir. ja gribees iet pa kreisi , tas gredzens un zimogs pasee jau nenoturees :-(

Sesilla
jā , tā ir...kā jau teicu koks ar diviem galiem..

šobrīd gan man tas nav aktuāli, taču man ir patiess prieks, ka divi cilvēku savu mīlestību apliecina Dieva priekšā, manuprāt tas ir skaisti un emocionāli, un teju ikviena sieviete vēlētos izjust tās emocijas. :-)

Man arī tas asocējas ar statusa maiņu.Es gribu nākotnē būt sieva.Man tas ir svarīgi.Es gribu būt tā īstā,kuru viņš padara par savu sievu,nevis vnk pēdējā draudzene,ar kuru viņš visilgāk izturējis.Manās acīs tas ir apmēram tā-draudzenes viņam var pirms manis būt bijušas kaut desmit,taču,par savu sievu viņš ir izvēlējies mani.

Jaa, domaju, ka lauliiba ir kas vairaak , nekaa vienkarsi kopaa dziivosana. piemeeram, zagsaa nosleedzot lauliibu jau arii saka- staajas lauliibaa pirmo/otro reizi, nevis pirms tam dziivojis veel ar trijaam :-D :-D :-D tas taa humoram, bet taa jau ir :-D

Heartkiller
piekrītu.
Un man nepatiktu, ja 7 gadus mēs draudzētos un skaitītos vēl draudzene(!!!)Man tas nebūtu pieņemami.

kāzas piešķir lielāku atbildību pret otru cilvēku, ir jābūt gatavam viņam uzticēties un otrādi- Tev jābūt uzticīgam viņam. tās ir saites, ar kurām, manuprāt, nav joki :D t.i., es nesaprotu tos, kas precas baznīcās un pēc neilga laika šķiras. tas jau vairāk attiecināms uz slavenībām, bet nu tie ir tikai dzirdētie, ir jau arī parastie cilvēki tādi.
es gribu precēties, bet tikai tad, ja patiešām jutīšu, ka šis cilvēks ir tas, ar kuru gribu novecot, audzināt mazbērnus, dalīties priekos un bēdās un tiešām no sirds viņam uzticēties un tai pašā laikā justies brīvi, mīlēti un droši. tas nozīmē, ka man nepieciešams cilvēku tiešām iepazīt pirms ar viņu tik nopietni saistīties, jo, jā, priekš manis kāzas ir kas īpašs, augstākā uzticības pakāpe. :)

man tas nenoziimee neko...negribu preceeties. ir savi iemesli kaapeec. ja miil un miili pati, tad var miileet arii bez kaazaam. nekaadus miinusus nesaskatu, dziivojot taapat vien. katrs izveelas savu celju un taa kaa labaak patiik pashiem. bet ja peekshnji manejais mani bildinaatu, tad es atteiktu, bet ne jau taapeec, ka nemiilu vai kaa tamliidziigi, vnk lauliiba nav prieksh manis.

viens no lielaakajiem iemesliem ir tas, ka esot lauliibaa cilveeki taapat paarkaapj robez, ja vien to veelas, taapeec iisti nesaprotu lauliibas jeegu!

Man apprecēšanās mainītu tikai uzvārdu! Esmu pārliecināta, ka attiecībās nekas nemainītos. Lietas, ko šeit minēja, kas itkā mainās pēc kāzām- kopīgas nākotnes plānošana, uzticība utt., jau tagad ir pašsaprotamas!
Ja mani bildinātu, noteikti piekristu, bet arī spilvenā neraudu, jo jau 7 gadus (šausmas, ārprāts!) neesmu noprecēta! Un nevienā brīdī nedomāju, ka pavadu laiku veltīgi!

Piekritu augstakminetajiem argumentiem par statusa mainju un svarigumu, bet tai pasha laika es daudz augstak verteju piem. Redlihu vecakus, kas ir kopa vairak ka 30 gadus un nav precejusies, neka kaut vai to pashu Dzili, kursh nu jau 5. reizi apprecejies..

Paraleli citam lietam, nozimigs faktors kaazu nerikoshana ir ari finanses. Jo kaazas, ka zinams, nav lets prieks!

Vēl pie tā visa, kas ir pateikts, manuprāt, nāk ģimenes sajūta. Manuprāt, pavisam citādi ir būt Kalniņu ģimenei, nevis Bērziņa ar Kalniņu un mazo Kalniņu.
Šķiet, ja ir mazais, tad vajadzētu būt ģimenei, bet es nevelku paralēles ar precešanos bērna dēļ.

Zakji,
par Dzilindzeru piekriitu. jau piektaas lauliibas, tas vairs nav nopietni. :-D

Dīvaini par to ģimenes sajūtu. Es, piemēram, nekad neprecētos ar cilvēku, ar kuru man nav tā ģimenes sajūta! Tā ir tā lieta, ko noteikti nedod gredzens pirkstā! Tā vienkārši vai nu ir, vai nav!