Sarakstos ar puisi,ka ir pa mani vecāks,bet kā jau parasti daudzi saka-vecumam nav nozīme.Drīz arī ir doma mums abiem satikties,bet es nezinu,kas ar mani notiek!!!
Sarunās viņš pret mani ir tik ļoti mīļš,visu laiku apjautājas,kā man iet,kā jūtos,kā diena utt.Uzmundrina mani,liek pasmaidīt - un visādā citādā ziņā uztraucas par mani un atbalsta!Protams,man tas patīk un ar viņu jūtos labi, droši, brīvi (varam visu ko izrunāt), svarīga viņam (runāju par sarunām,sarunu laiku,jo satikušies jau vēl neesam).
Tad nu drīz ir doma satikties,bet es nez - vēlme,protams,ir, bet mani laikam drusku biedē tas puiša mīļums,rūpes par mani,nez!Es vienkārši laikam pie nekā tāda iepriekš neesmu pieradusi.Jā,bijuši man puiši,ir bijis tas mīļums,bet nez.Esmu jau kādu laiciņu bez attiecībām,varbūt tāpēc tagad ir grūtāk atkal kaut kam tādam pierast?Lai gan atzīšu-man tas mīļums patīk!
Vai kādai ir bijis līdzīgi? (s)
663
