Tā kā mēs ar draugu kopā esam 3-4 dienas nedēļā, tad gadās, kad pietrūkst tas mīļums.
Bet, kad neesam līdzās viens otram, tad uzmundrina mīļie sms no rīta un pirms gulēt iešanas, zvans dienas vidū un sms pārējā dienas laikā.
Patīkami, kad taisot vakariņas, draugs apskauj no mugurpuses un noskūpsta uz vaiga vai kakla, bet negaidīti. Sabiedrībā esot nepatīk diez ko mīlināties, jo draugu kompānījā ir pāri, kuriem tās attiecības nav diez ko labas, un izrādot savu pieķeršanos mēs varam sāpināt citus. Ok, neskaitu tos apskāvienus,bet ne jau tos,ka bez maz vai kaklā karās viens otram, sadošanos rociņās un tā, bet to lielo mīlināšanos,skūpsti u.t.t. To labāk pataupam divvientulībai.
Mīlu aizmigt drauga apskāvienos, jo zinu,ka arī viņam tā patīk. Citreiz nav ērti gulēt uz viņa pleca visu nakti, jo ļoti noguļu sprandu, bet zinu, cik ļoti viņam patīk,ka esmu pieglaudusies tik cieši klāt.
Mīlu rīta bučas un tēju gultā. Tas tāds ikrīta rituāls, kad esam kopā. Citreiz es pasniedzu tēju , citreiz viņš. Atkarībā, kurš pirmais pieceļas.
Bet protams, ir savas ''īpašās dienas'', kad es nevaru izturēt, kad mani čubina. Kad eju pie PC un draugs sēž jau, viņš vnm rauj mani sev klēpī uzreiz, dažreiz tas tā besī. Kad esmu nikna, tad arī labāk neucināties ap mani, jo sadusmo vēl vairāk.