Vakar aizgāju ļoti agri gulēt, bet pamodos mazliet pēc 12, 2 stundas nevarēju aizmigt, sāpēja zobi, cēlos un gāju dzert zāles.
Ļoti daudz pārdomāju par darbu, par dzīvi, attiecībām, tagad nācu uz darbu, visapkārt tā ceriņi smaržo, apstājos un sāku raudāt, jo vairs nespēju šo darbu darīt, es vienkārši jūku kopā. Un nav neviens cilvēks, kas pateiktu ej prom, visi tikai kur liksies, nebūs darbs, tagad krīze, māte ir atlaista no darba, bet tas viss neatsit manas iekšējās sajūtas :-/ , sākumā turējos šai domai pretī, jo bez kredīta nespētu mācīties augstskolā, bet domāju, ka pirms aiziešanas to varētu noformēt :-|