Sveikas. Sākšu ar to, ka man ir 19 gadi. Manam draugam 22. Nesen uzzināju, ka esmu stāvoklī. Esmu jau 8. nedēļā. Man ir draugs, esam kopā aptuveni 3 gadus, arī dzīvojam kopā. Pastāstīju daugam par berniņu, kopīgi izdomājām, ka mazuli nepaturēsim. Tomēr dienu pirms aborta, runāju ar mammu, tanti un visu lēnām pardomāju un izlēmu mazuli paturēt. To pasakot draugam, viņš vienkārši mainījas par visiem 100%. Bija gatavs ar varu aizvilkt uz slimnīcu lai iztaisu abortu. Tad sāka teikt vienkārši briesmīgas lietas - ka gribot šķirties, viņš mani negribot, un lai līdz nakošai nedēļai savācu pekeles un vācoties prom, ka ja bēbīti paturēšu es viņam sabojāšot visu dzīvi. Pirms jau uzzinājām, ka gaidam mazuli viss gāja uz īso. Par mazuli teica, ka viņu negribot, ka es no viņa nekādu atbalstu varu negaidīt. Tad sāka runāt par alimentiem, kas man nemaz nebija ienācis prātā. Teica, ka iedeva man naudu abortam un ar to arī viss beigšoties. Un ka es palikšu resna, neglīta un nekopta, ka mani neviens tadu negribēs un kur nu vēl kopā ar bērnu. Tad kā jau liela daļa vīriešu, teica, ka viņš neesot parliecināts vai tas ir viņa berns. Tagad viņš vienkārši mani ignorē, nekadi apskāvieni, ne bučas, ne jauki vārdi. Viņš staigā apkārt, dara ko grib. Tagad aizbrauca uz citu pilsētu ar draugiem kopā izklaidēties. Vakar biju uz televizoriem, redzēju kā mazajam sitas sirsniņa. Parādiju bildīti ar mūsu mazuli, domāju, ka kaut kas mainīsies. Bet diemžēl bija tas pats ledus aukstais skatiens un nekādas emocijas. Es vienkārsi nekad nesapratisu tos cilvekus kuri nespēj uznemties atbildibu un kā var nemīlēt savu miesu un asinis. Es bērniņu mīlēšu cik vien manos spēkos. Bet kad iedomājos, ka būšu viena un iedomājoties, ka viņš ir tik vienaldzīgs un vēl visi tie pateiktie vārdi. Es vienkārsi nevaru valdīties, es sevī iekšā turu tik daudz naida, es vāros dusmās. Man liekas, ka tulīt eksplodēšu. Ko lai es daru? Kā varu iznīcināt tās dusmas kuras mani no iekšpuses ēd nost??