Tādu apzīmējumu par sevi dabūju dzirdēt no sava bijušā. Kāpēc? Jo pēc manas izturēšanās esot sapratis, ka nav man vajadzīgs. Tad es sāku domāt, vai tiešām tā ir. Nonācu pie secinājuma, ka man viņš tomēr bija vajadzīgs, bet ne jau katru mīļu dienu, ne jau nemitīgi mīļojoties un čubinoties. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet nu man nav vajadzīgi telefona zvani piecas reizes dienā un tamlīdzīgi, ja man zvana tad, kad es runāt nevēlos, tas mani var sakaitināt ne pa jokam. Nu jā.
Un tad es sāku domāt vēl tālāk, un sapratu, ka var jau būt, ka viņam ir taisnība. Man visu mūžu ir tāda kā dubulta daba: laiku pa laikam man ir nepieciešama sabiedrība, bet biežāk ir tā, ka vēlos būt divatā ar sevi pašu, jo tā jūtos vislabāk. Nu jau šī otrā fāze nepāriet jau vairākus mēnešu un tas pamazām sāk arī bojāt attiecības ar draugiem, re, attiecības ar nu jau ex ir izjukušas. Man tikai rodas jautājums, kāpēc cilvēku nevar pieņemt tādu, kāds viņš ir? Laikam jau egoisms manī ir dikti augstā pakāpē, jo, nu es,protams, mīlu savus tuvos cilvēkus, bet kaut kā no bērnības ir sanācis tā, ka sevi es mīlu vairāk. Acīmredzot, nemāku draudzēties. Vai arī man tādi draugi gadījušies, kuriem vajag biežas tikšanās, sazvanīšanos par sīkumiem (doh!), un tā tālāk..
Un tas viss noved pie tā, ka esmu apjukumā. No vienas puses es saprotu, ka varbūt vajadzētu censties mainīties un vairāk izbaudīt citu cilvēku klātbūtni, bet no otras, sitiet mani nost, ja man negribas, tad negribas. Varbūt vienīgā bērna sindroms? :-D
Jautājums - vai egoisms ir pārvarams/uzveicams?
68
