kā lai ?

Es pati nezinu. :-D vienmēr ieejot attiecības- it īpaši, ja ļooti esmu pieķērusies cilvēkam, pazaudēju sevi. un man tas nepatīk, tāpēc mēģinu vairāk mīlēt sevi un nedarīt sev šādi pāri. jo beigu beigās tieku sāpināta jo pazaudēju sevi. Man liekas, ka ieejot attiecībās nevajadzētu uzreiz sevi visu atklāt, lai pati jūti, ka gabaliņš sevis paliek tev pašai.
Ar sirdi, nuu ir vienkārši jāklausa sev un pati jutīsi kas ir īstais, kas nav. Bet es gan ieteiktu drīzāk kādreiz vadīties arī pēc prāta. savādāk beigās iegūsi ko gribi, bet nevis kas tev ir vajadzīgs. ;-) ;-)

Kā nezaudēt sevi--> ar pieredzi uzzin. :D Vismaz man tā bija. Vienās attiecībās ļāvos, devu daudz, saņēmu maz, lutināju utt Bet ar laiku sapratu, ka kaut kas galīgi iet šķērsām, tad arī sapratu, ka zaudēju sevi un šķīrāmies. Tagad- zinu, kas es esmu un gribu būt. :-)

Man arī tas nāca tikai ar pieredzi. Reiz izšķīdu vīrietī, biju absolūta lupata, dzīvoju viņa dzīvi. Finālā, kad izšķīrāmies man likās, ka vispār man nav savas dzīves, domu, uzskatu. Vēl ļoti ilgi turpināju dzīvot viņā.

ah, man arī tas ir problēmjautājums. esmu lielas dilemmas priekšā šobrīd. likt punktu attiecībām vai uz vairākiem gadiem pazaudēt sevi un dzīvot vīrieša dzīvi. stulbums!
tāpēc - atbildi diemžēl nezinu :-/

man liekas, ka daljeeji daudzas skar shii probleema...mani arii taa skaar, jo esmu burtiski atkariiga no sava viiriesha, gariigi atkariiga :-/
man pat nav ieteikuma, jo pati nezinu kaa tikt no taa valjaa, galvenais, ka gadi iet un nekas nemainaas.

Laikam pārāk ļoti mīlu sevi un savus uzskatus, tādēļ pat pēc ilgām un ļoti stiprām attiecībām saglabāju sevi! Laikam ir jābūt vienmēr mazliet egoistam pat attiecībās, kurās otru mīli...

Vienmēr esmu sākusi attiecības, klausot sirdij, varbūt tas nav pareizi, bet savādāk, vismaz pašlaik, nemāku.