Skatos, jūs te runājat par jaunām māmiņām un bērniem. Lai gan parasti mani neaizkustina ne jaunas māmiņas, ne bērni, no prāta nepazūd šodien redzētais un piedzīvotais.
Braucot uz mājām, iekāpu trolejbusā un apsēdos vienīgajā brīvajā vietā, jo man bija smagas somas un stāvēt negribējās. Man blakus sēdēja jauna meitene un turēja ratiņus ar apmēram gadu jaunu bērnu tajos. Sākumā viņiem nepievērsu uzmanību. Bet tad mazā sāka stiepties no ratiem ārā un čamdīt manu somu. Sākumā meitene mazuļa rokas turēja, bet mazā sāka niķoties un tāpēc teicu, ka viņa somu var droši čamdīt. Jaunā meitene uzreiz tā draudzīgi ar mani sāka runāt, stāstīt par mazo - kādas lietas un krāsas viņai patīk, kādas blēņas viņa dara. Un tad es viņas abas nopētīju. Domāju, ka tā ir lielā māsa ar mazo māsu, jo meitene izskatījās uz kādiem 16 gadiem. Jaunā meitene ģērbusies ļoti, ļoti vienkārši. Panēsāti džinsi, parasts melns tops uz lencītēm, mazliet apšņurkušas botas. Mazā nošmulētās un ļoti vienkāršās drēbītēs, kas acīmredzami, jau nēsātas paaudžu paaudzēs, ratiņos, kuriem audums vietām caurumains, nosmulētu mutīti. Var redzēt, ka dzīvo viņas ļoti trūcīgi. Un tad meitene mazo uzrunāja par savu meitu. Es biju ļoti pārsteigta. No vienas puses bija tik ļoti žēl, ka jaunām māmiņām jādzīvo tik trūcīgi. Bet no otras - vai meitene, kad savos padsmit gados gūlās zem puiša, neiedomājās, cik "daudz" viņa savam bērnam var dot?