Sveikas! :-)
kopā ar savu nu jau bijušo draugu bijām vairāk kā 2 gadus, pēdējos mēnešus man tiešām bija ļoti ļoti grūti, jo viņš bija sācis kļūt pavisam privātīpašniecisks, prasīgs, viss ko darīju bija slikti utt. Protams, sākumā cerēju, ka viss mainīsies, tādēļ regulāri pārrunāju ar viņu kas tieši un kādēļ man nepatīk, un, ka man ir ļoti grūti - viņš no vienas puses saprata, no otras puses turpināja rīkoties tāpat. Pati pat nejutu kā manas jūtas pret viņu var teikt pilnībā pagaisa, sāku just, ka man trūkst laika sev, kā tā īsti nemaz nepazīstu pati sevi. Jāpiebilst,ka viņš par mani bija arī 1,5gadus jaunāks, sākumā tas nejutās, bet pēdējā laikā sāku just, ka no viņa tik ļoti izpaužās bērnišķīgums + es viņam biju pirmā gan attiecību ziņā, gan seksā, līdz ar to, tieši attiecību ziņā sajutu to, ka viņam nav pieredzes šajā jomā un es jutos, kā auklējoties ar bērnu, jutos piesieta un atbildīga :-(
kā cilvēks viņš tiešām ir labs, katram no mums ir savas sliktās puses, protams, arī viņam, bet sapratu to,ka, ja mēs būtu satikušies pāris gadus vēlāk, kad viņam jau būtu kāda pieredze, tad, iespējams, viss izvērstos savādāk, bet tagad šīs attiecības bija galīgi ne man, jo man vajag kādu, kas tomēr ir patstāvīgāks. Kādu uz kuru es pati varu paļauties, nevis otrādi. :-/
Nolēmu, ka pareizākais priekš sevis būtu šķirties un vakar beidzot to izdarīju. Sākumā škita, ka tā kā jūtu pret viņu man nav, tad būs samērā viegli, bet tagad jūtu, ka patiesībā tā nemaz nav, jo, kā jau minēju, kā cilvēks viņš tiešām bija labs, bet vairs man nebija jūtu pret viņu kā vīrieti, bet vēl nevar aprast ar to domu, ka esmu viena. Jo kopš 16gadu vecumu gandrīz pastāvīgi biju kādās attiecībās, tādēļ būt vienai man ir jāiemācās, bet ir tāda kā nedrošības sajūta.. savā ziņā pat ir bail, ka varbūt tomēr izdarīju nepareizi, ka izšķīros? ak, jūtos tiešām apjukusi. pat nezinu, ko vēlējos no Jums, laikam vienkārši izkratīt sirdi... :%27-(
744
