Reizēm manas fantāzijas mani iedvesmo. Tas, ka es iedomājos, kā būtu, ja es to izdarītu un sasniegtu. Par citiem cilvēkiem es tikai priecājos, bet tāda elka man nav.
Visizteiktāk mani motivē sāpes un pārdzīvojumi. Tas ir mans dzinulis.
Reizēm man apkārt uzrodas kāds parasts mirstīgais, kurš mani dzen uz priekšu, bet viņš to pat nezina. Piemēram, pirms 2 nedēļām braucu uz treniņu vakarā un autobusā viena 2.klasniece runāja ar 5.klasnieku. Es nejauši dzirdēju. Viņa bija tik naiva. Viņa ar vecākiem un vēl 5 bērniem dzīvo 2istabu dzīvoklītī. Viņas vecākais brālis uz ielas muzicē un mājās nenāk, tikai katru otro dienu nes naudu stikla burciņā un atdod tēvam ar māti. 5klasnieks prasa - kāpēc viņš nes savu sapelnīto naudu mājās. Viņa atbildēja - nu kā, lai būtu ko ēst. Bet tā mazā ar tādu nievājošu naidu runāja par savu brāli. Mazā neapzinās, ka viņš ir ģimenes ručītājs, ka bez viņa nekas nebūtu. 5klasnieks prasa - bet kāpēc tad jūs esat tik daudz bērnu ģimenē un vēl pietam 2istabu dzīvoklī. Mazā pasmejas un vēsi saka - nu kā, brālis gribēja māsas un dabūja 3, tad māsas gribēja māsu un dabūja mani, un tad es gribēju brāli, bet dabūju māsu. Un esot labi, jo viņa un maza māsa guļot pie tēta un mammas un pārejie otrā istabā.
Zinu, ka murgs, bet es nespēju par šito beigt domāt. (t) :'-( Lai ko es darītu, es domāju par šito viņu sarunu. Tas man liek pacelt savu pakaļu un iet kko darīt..