He, šī nebūs ne sūdzību, ne prieka diskusija. Vienkārši uzzināju kaut ko tādu, kas mani pārsteidza no matu galiņiem līdz papēžiem. :-O Ir viens puisis, nu jau jauns vīrietis, kurā esmu klusībā iemīlējusies nu jau septiņus gadus. Sākās viss skolā, viņš gāja klasi augstāk par mani. ''Mīlestība'' no pirmā acu skatiena, jau no pirmā septembra, kā viņš atnāca uz savu jauno skolu, mūsējo. Diemžēl, tikai no manas puses, viņš par to tā arī nezināja. Tā nu visus šos septiņus gadus mani joprojām velk pie viņa, lai gan skolā jau labu laiku vairs nemācos. Un tiešām, nesaprotu, kāpēc tā, visu laiku ir licies kā kaut kas ļoti tuvs!
Un tagad pirms dažām dienām, ar mammu pārcilājot bērnības atmiņas, ierunājos par laiku, kad gandrīz trīs gadu vecumā gulējām slimnīcā, Jāņos, man bija stiprs plaušu karsonis, bet, kamēr mamma devās kaut kādās darīšanās, atstāja mani pieskatīšanai citai sievietei, kas tur arī gulēja, ar savu dēlu, manā palātā... Puika, nepilnu gadu vecāks par mani. Uzminiet, kurš tas bija? Man acis kubā, tiešām! Savu mūžu nevarēju iedomāties, ka viņš kādreiz jau dzīvojis manā pilsētā, ka ''pazīstu'' jau no bērnības... Dīvaini. |-)
Tad nu lūk - jūs ticat liktenim? Kādi interesanti atgadījumi jums ir bijuši? :-)