vecāku un bērnu attiecības

Kad neesmu kopā ar vecākiem, tad mūsu attiecības ir foršas!
Kad esmu kopā ar vecākiem, tad mūsu attiecības ir ļooooooooooti sliktas.

Bet nu kopumā viņi vēlas saglabāt kotroli pār visu, un daudzas lietas redz tā kā paši tās vēlas redzēt. Un citu viedoklis bieži vien ir nepareiz.

Ai, vispār tinte mūsu attiecībās un vainīgais ir raksturu nesaderība visu starpā.

Bet nu savas rūpes neuzspiež,bet par manipulēšanu-tas ir no luras puses skatās; ir ļoti izpalīdzīgi, bet nu ir daudz + un -.

Laiks rit tik ātri, ka vecāki bieži vien nemaz nepamana, ka bērni ir izauguši, tāpēc turpina palīdzēt, atbalstīt un audzināt. Tas ir tāpat, ja tev ir mazais brālis (vai māsa), kurš tev vienmēr būs mazais brāļuks arī pēc 5, 10 un 20 gadiem un neviens neiestāstīs pretējo (l)

Mums ģimenē ir izveidojušās super attiecības, vecāki neko neuzspiež, nebāžas virsū, neuzbāzīgi kādreiz piedāvā kaut ko!

Drauga mamma, liekas, ka viņa tik tiešām domā, ka mēs vēl esam bērni, ka tikai viņa zina kā labāk. Trakākais jau nebūtu tas, ka viņa tā domā, bet, ka viņa nespēj pieņemt nekad mūsu viedokli, vienmēr būs pret, brīžam liekas, ka tikai tāpēc, lai dažādām paaudzēm nesakristu domas!

protams, tā bieži ir. Manā gadījumā māte man brutāli pārmet to, ka nestrādāju, ka tikai studēju, un visus sīkumus, kas izriet, dzīvojot kopā ar vecākiem. Savukārt, brīdī, kad jāuztic man zināma patstāvība, tad, protams, esmu viņas bērns, par kuru viņa uztraucas. Un tā uztraukšanās ierobežo atrast to pašu darbu vai vienkārši pieaugt un prast uzņemties atbildību. Un to, ka nepieaudz, to jau arī pārmet :D Ai

Man tiesi otrādi - prasa visu kā no pieauguša cilvēka, bet es jau tikai studēju, nestrādaju un man pieaugušo dzīve ka tada ir sveša! Man nepatīk, ka no manis to prasa. Un vēl piemin, ka 21 gada, jau senāk gimene bija un stradaja... Kjipa kaunina ka 21 gada vēl aizvien dzīvoju ar viņiem :( Bet es jau nevaru neko padarīt - strādat vēl nevaru diemžēl... Diezgan saspīlētas attiecības ģimenē!

Tā kā augot reti kad reāli satiku vecākus, parunāties vispār knapi varēja, lai gan dzīvojām kopā (līdz izvācos), tad attiecības kā tādas mums ir diezgan svešas. Patiesi lietišķas.
Un nesaprotu, kā var būt tādas bez nosacījumu, sirsnīgas attiecības, jo es nespēju uztvert cilvēkus par kaut ko ļoti tuvu, ja vien neiemīlu no visas sirds, kas arī nav viegli, jo daudz kas pieredzēts un atstājis sekas. :-/ Bet nu, ja iemīlu, tad tas ir tiešām- uz mūžu. :D (l)

manai mammai ir grūti atlaist brāli savā dzīvē, viņam tagad ir draudzene, tāpēc viņa grūti, ka brālis tagad tik reti brauc uz mājām.viņa pat raud par to visu.
pati jau dzīvoju atsevišķi no viņiem. bet es kaut kā kontrolei nepakļaujos, ļoti minimāli, bet mums ir labas attiecības.

Manas attiecības ar māti līdzinās suņa un kaķa dzīvei, nepartraukti plēšamies. Labi,man ir tikai 19, bet vienalga,man var būt ir savs viedoklis un savs skatījums uz savu dzīvi. Tēvs-ik reizi,kad man ar draugu rodas domstarpības un sākas par to kāda asāka diskusija, tēvs vnm iejaucas mūsu sarunā un nostājas drauga pusē, pat nezinot ,kāda ir situācija, un tad gribas viņiem abie ievilkt tā kārtīgi...
Attiecības ar vecākiem pēdējo mēnešu laikā ar vien liktākas un sliktākas paliek... (s)

Bet ir tāds teiciens, ka mēs visi esam bērni, kamēr mums ir vecāki.. Protams tas nenozīmē, ka vecāki drīkst manipulēt ar saviem bērniem kā vien iegribās.