Sveikas runa iet par manu tēvu. NU jau esmu pieaugusi, bet bērnība mana bija drausmīga, tēvs mani sita no 1 gada vecuma, turēja badā, nemitīgi pazemoja, terorizēja, dauzīja arī manu māti. Vairākas reizes mani vnk izmeta no mājām vēlā vakarā. kad man bija 12 gadi atstāja mani dzīvot dzīvoklī bez elektrības un wc (wc nebija arī gaitenī vnk bija noņemts pods un viņam vienalga), malku ar ko kurināt arī neveda, atceros pāris reizes ziemā bija tik aukti, ka es no rīta atstāju vannā ūdeni, lai nedaudz sasilst un, kad nācu mājās no darba vēlu vakarā vanna bija aizsalusi, nekad man neko nav pircis, neko atmaksājis. Vienmēr tikai kiedzis.
7. klasē aizgāju strādāt un prom no viņā. Tad vairs nevarēju viena izvilkt un aizgāju atpakaļ, lai varētu pabeigt skolu. Viss palika tāpat, nu esmu pabeigusi skolu, ir pašai sava ģimene ar tēvu kontaktējos, bet reti un STULBUMS ir tāds, ka man viņa ir neizsakāmi žēl- viņš ir viens, vecs slims, bez darba. Kad kaut ko runājam- viņš vienmēr pastāsta cik viņam slikti- ka ne naudas, ne paikas. Bļin riebjas un man tagad pēc visa šitā ir neizsakāmi žēl viņa, kaklā visu laiku tāds kā kamols. Bļin nu besī man visu dzīvi dēļ viņa būs jacieš? ko darīt? pilnīgi pāraut kontaktus es arī nevaru, cita tēva man nekad nav bijis.
Un liekas, ka viņš svēti tic, ka man neko ļaunu nav darījis, viņš saka, ka esot mani audzinājis tā, lai man tagad būtu varen laba dzīve
wtf
229
