darba dzīve

Galvenais jau arods, lai patīk.
Pirmajā prfesijā es nespēju-visu laiku likās, ka neesmu īstajā vietā, tamdēļ visu darīju ar grieztiem zobiem. Un ļoti arī sajutu,ka no nezināšanas ieraiujos sevī, vistrakāk pēc UK prakses, kur mūs vel ar drab biedri (tiesa, arī citus) lamāja par idotiem :-D
Tamdēļ, arī ir mezliet uztraukums kā būs iesākt šo profesiju-šādālīmenī-vērtējošā. Jo brīvprātīgi jau bija vieglāk-neviens nevērtēja, varēju savā gliemeža ātrumā (reizēm) čubināties :-D

interesē jau, jā, un paldies, Gardumiņa, Tu mani bik nomierināji. vnk ir tāds apjukums un nesaprašana, bet tas jau laikam normāli pirmajās darba gaitās. :)

protams, paldies arī pārējām meitenēm, kas dalās savā pieredzē. tgd vismaz saprotu, ka tas nav nekas pretdabisks- tā nesaprašana. :)

Ņem par labu :-)

Es pec izglitibas un parliecibas esmu zurnaliste, bet, kad atceros savus pirmos rakstus vidusskola, ui ... Sev skitu tada pati neprasha un jau domaju, ka shi profesija noteikti nav domata man. Tacu laiks gaja, tiku pie laba skolotaja sava laucinja un riktigi labi pieshavos, daudz kas iegaajaas automatiski, no daudziem joprojam macos, noteikti japilnveidojas ari pashai visadas citas jomas, jaapaplashina redzesloks, radoshi jaadomaa un viss notiks :-)

Kad es bērnu namā sāku strādāt, es pat nemācēju runāt ar bērniem - nu tajā uķi puķi izteiksmē, kādā ar maziem bērniem ir jārunā:D Es to nekad nebiju darījusi:D Bet nekas, iemācījos visu.

ziniet? es pačīkstēju bikiņ un nākošajā dienā gāja ļoti labi. :) tikai zinu vienu- ka noteikti vēl ko apgūšu bez šīs profesijas, tāpat sevis pašas pilnveidošanas un daudz jauna uzzināšanas pēc. :)

patiesībā tas ir ļoti labi, ka Tu apzinies, ka neko daudz nejēdz, jo tas liek turpināt mācīties, un realitāte jau tāda arī ir - bet Tu jau arī neko nejēdz, Tev ir tikai pirmais kurss, zināšanas ir tikai pamatos. Nevar uzreiz gribēt kalnus gāzt - galvenais ir mācīties, darīt un nebaidīties izrādīt iniciatīvu.

Oj, liekas, ka Tu raksti par mani. :D
Man ir līdzīgi. Bet es saprotu, ka viss tiešām ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis pašas līdz ar to saprotu, ka ja strādāšu un centīšos viss būs.
Es gan esmu 2.kursā, bet vienalga nejūtos diez ko gudra. :D
Tagad arī jaunā darbā daudz kas jāmācās. Un arī šeit viss ir atkarīgs no manām spējām un centības.

Negribu sevi lieliit,bet man iedzimta prasme stradat ar berniem..Pirmajas praksees klaajas labi, jo pratu saprasties,rast kopigu valodu, bet bija stundas,kuras gaidiju ar bailem un ta bija matematika...Bet kad vairak piekjeros klaat sevis pilveidosanai,bailu nebija :) Skolotajas mani vienu pat atstaaja,tik sarakstija atzimes par stundam un viss. Lielakas bailes bija iet pamatskolas un vidusskolas klasees,bet liela atslega ir tajaa, ka pielagojies vecumiem utt,liidz ar to problemas un bailes zuda! Esi paarliecinata! Kad saaku stradat,ir savas bailes, bet pirma nedelja aiziet nemanot un juuti,ka esi vai neesi sava vieta :) Lai gan man loti labi padevas darbs ar skoleniem, sapratu, ka tomer tas nav man un tagad mekleju ko citu...Dziive ir ka labirints-maldies, kamer atrodi izeju. Meklee, strada ar sevi un bus labi :)Un galvenais, nelauj sev kapt uz galvas,atceros,ka pirmaja prakse mums praktikantem lika darit visu,ko vajadzeja un nevajadzeja,bet zini,ari ta ir laba dzives skola ;) Veiksmi un parliecibu! :)