Centīšos visu uzrakstīt pēc iespējas īsāk un precīzāk,jo esmu apjukusi,nezinu kā būtu labāk un pareizāk darīt! :-(
Ir man puisis ar kuru jau esmu vairākus gadus kopā.Nedzīvojam vēl kopā,bet ik pa laikam tāda doma ir apsvērta par šādu iespēju. Attiecībās ir visādi bijis - gan labāki mirkļi, gan strīdiņi, gan pašķiršanās (ne tāda tiešā nozīmē,bet ar domu - lai sakārtotu savas domas). Cilvēks jauks, mīļš un mums daudz ir kas kopīgs, spējam labi saprasties. Tiesa gan - ir daži mīnusiņi puisī (kuram gan tādi nav?!) ar kuriem esmu cīnījusies (runājoties), bet kādā brīdī atkal viss ir pa vecam, no kā arī bieži vien es piekūstu,jo cik tad var aizrādīt?!
Nesen bijām atkal nedaudz pašķīrušies - dēļ tā,lai saprastu,ko puisis vispār vēlas (pie reizes arī pati apdomājos) un viņam tieši sanāca darba darīšanas ārpus LV.
Viņa prombūtnes laikā sākumā likās - viss ir ok,es varu neiespringt par to,ka atkal viņš nebūs kaut ko izdarījis, kas man liek dusmoties un nervus bendēt, eju un visu ko daru, laiku veltu tikai sev, forši! Taču gāja dienas uz priekšu un tad es sapratu - man tomēr viņš pietrūkst, apdomājos ko es būtu savādāk darījusi nekā agrāk, ko vajadzētu vēl paspēt utt. Parasti,kad viņš man uzraksta vai pazvana - vnk sirds straujāk sisties, vēderam, kā agrākos laikos, pārskrien skudriņas...viss kā vecajos laikos,kad pirmo reizi iemīlējāmies!
Un tagad es esmu apjukusi - vai nu man palikt ar šo cilvēku kopā (ir pats devis mājienu,ka grib), lai arī nespēju tās dažas īpašības pieņemt un rēķināties,ka visu laiku man ar tām būs jācīnās un pašai tik sevi jābendē, vai vnk šķirties un sevi vairs nemocīt? (s) Tiešām nezinu,ko darīt!
Ko jūs darītu manā vietā? (protams,galīgo lēmumu jau pati pieņemšu,bet varbūt man kāda spēs dot noderīgu padomu!) (s)