palasīju Bifeļa diskusiju ar haltūriņas piedāvājumu un mani patiesībā šokēja daudzu meiteņu uzbrukumi par autores slinkumu, nevaļību un vēl labāk - cilvēku paverdzināšanu.
tagad iedomāsimies pāris situācijas...
1. variants. jūs esat deputāte un ieņemat augstu amatu kādā no ministrijām. kā zināms, deputāti ir muļķi, zagļi utt. viņus tas tik vien interesē, kā aptīrīt tā jau trūcīgā pilsonīša kabatas un dāļāt prēmijas sev un izdevīgiem kolēģiem.
2. variants. jūs esat uzņēmēja, jums pieder firma ar stabiliem ienākumiem un pietiekami plašu atpazīstamību. ir vajadzīgi jauni darbinieki. taču, kā zināms, Latvijā ir milzu bezdarbs, nav iespējams atrast labu darbu, ja vien nav "blats" kādā uzņēmumā. visi tie vadītāji jau "iebīda" tikai savus radus, draugus un paziņas.
3. variants. Jums gadījies piedzimt visai naudīgā ģimenē, kam turklāt ir ķēriens uz esošās naudas pavairošanu, veidojot jaunus uzņēmumus, sponsorējot dažādus pasākumus utt. taču kā zināms, bagātnieku bērniņiem pietiek vien izmācīties prestižajā skolā un pārējo laiku vadīt izklaidējoties ar draugiem un aizliegtām vielām. strādāt? priekš kam? mantojums tapat ir garntēts, un ja jāizdara kāds sīks darbiņš var taču noalgot kaut vai dzērāju, kas pērnās lapas manā pagalmā sagrābs par pudeles tiesu.
šeit mēs redzam dažādus stereotipus, kas radušies saistībā ar to, kā lielākajai daļai no mums nav - naudu lielos apmēros. taču mani interesē pavisam godīga atbilde - vai pirmajā situācijā jūs neizmantotu iepēju sev izmaksāt prēmijas, apzinoties, ka "pavalstniekiem" dzīve nav tik viegla? vai otrajā situācijā jūs rīkotu atklātu konkursu un pieņemtu svešinieku, zinot, ka kāds no jūsu paziņām ir bez darba, vai saņem mazāk, kā vēlētos? vai trešajā situācijā jūs tiešām savas lapas grābtu paši, ja kāds, kam noderētu atbalsts to varētu darīt jūsu vietā, gūstot labumu gan sev, gan jums?
1402
