Sveikas, šajā saulainajā dieniņā!
Atļaušos mazliet pasūdzēties. Tūlīt beigšu vidusskolu. Daudz nav palicis. Darbu ir pāri galvai, bet, nē, grūž tik virsū vēl un vēl. Ir jūtama nokaitēta atmosfēra. Iekšā stress, skumjas, reizēm atkal pacēlumi - prieks, laime. Dažāda emociju gamma, kas var mainīties katrā minūtē. Es daru daudz, raujos, cīnos ar sevi, cīnos ar daudzajiem darbiem, bet man vairs nav spēka. Palikušas plus mīnus 3 nedēļas, bet es vairs nevaru. Īpaši šodien. Es esmu pārstrādājusies, bet man vēl nepelnīti uzbrauc virsū par neatbildību, par tīšu neierašanos uz papildstundām,bet es ierodos uz tām stundām un es neesmu neatbildīga. Ziniet, cik stulba sajūta,ka tu cīnies, dari, mācies, bet tev pasaka, ka tu neko nedari? Stress, nogurums un motivācijas trūkums, bet pāri visam... blakus atrodās cilvēks, kurš visu laiku tik stāsta, cik viņam viss viegli nāk, cik forši,ka dabūjis visaugstāko vērtējumu, kaut arī neko nav darījis, cik dzīve ir skaista, cik pats cilvēks skaists un izdevies u.t.t. Man neskauž, bet pie šī brīža sakāpinātajām emocijām tāds cilvēks manā klātbūtnē ir nevēlams, jo jūtos līdzās maza, pelēka un neglīta neveiksminiece. Reizēm šķiet,ka ienīstu visu pasauli un negribu nevienu redzēt. Dusmas un neapmierinātība. Visa šodienai ir par daudz. Asaras birst. Par katru sīkumu. Savākties nevaru. Varu pat raudāt par neko.
Fū, vieglāk mazliet palika. Paldies tām, kuras izlasīja un paldies tām, kurām ,iespējams, ir ko teikt.
Lai jums jauka šī diena! ;-)