Es nezinu ko dariit!

atbildiet? :-/

Sveika :)

Aha, man ir draugs, jau piecus gadus, strīdamies, protams :) Bez strīdiem būtu pagrūti atrast kompromisus un iepazīt vienam otru vēl labāk. Sākumā strīdu nebija, bet, kad sākām dzīvot kopā (nu jau trešais gads), tad parādījās strīdi par lietām, kas agrāk nebija aktuālas. Jo tomēr katrs nākam no savas ģimenes, katram ir sava audzināšana un ieradumi, tagad vēl mēģinam izveidot savu ģimeni, ar savām tradīcijām un ieradumiem.
Reizēm gribētos, lai tas būtu vienkāršāk, bet nu jau tas sāk kļūt arvien vieglāk :)

Jaa, daudz kasamies par sikumiem. It ipashi man besi ara, ka vinjs mani partrauc, neljauj pabeigt sakamo un sak runat, ko vinjsh gribejis teikt! (e) Shobrid pat par to uzputusies sezu, bet tas ta uz 5 min :-D

Man ir draugs. Strīdamies diezgan reti. Ja strīdamies, tad parasti es esmu tā, kura dusmojas, bet man ātri pāriet. Kaut kādas nesaskaņas lielākoties rodas par sīkumiem un kaut kādiem pārpratumiem. Vienkārši jāiemācās pieņemt otru tāds kāds viņš ir, un jāsaprot, ka pārveidot vīrieti nav iespējams. Vai nu tu mīli tādu kāds ir vai arī saproti ka nevari sadzīvot un tev neder..

Nu es vinu milu tadu kads vins ir, pienemu vina lietas, tas nav viegli, neesmu vinam to teikusi, gribetos lai vins noverte mani, nedomaju ka daudzas meitenes pienemtu vina dzivesveidu, maz laika velta mums, vinam ir visu laiku darbs, darbs, jo jau 2 gadus uznemums savs, jabrauc uz arzemeem darisanas, es pagaidu...

Ja jau tik daudz strīdaties, tad jau nepieņem vis tādu kāds ir.

Strids ir tikai par laiku, nevis vina raksturu vai attieksmi.

Man nav drauga. (l)
Un īstenībā man tas sasodīti patīk. Jā, ir jau brīži, kad sajūtos dikti vientuļa, bet tas ātri pāriet. Godīgi sakot ar savu pašreizējo dzīves ritmu nevaru un negribu nopietnas attiecības atļauties.

Man ir draugs. Mūsu attiecības ilgst apmēram piecus gadus. Jāsaka tā, sākumā mēs strīdējāmies, man šķiet, ļoti daudz. Labi, pavērojot citu attiecības no malas, viss laikam nebija tik traki, bet mēs tiešām mēdzām strīdēties par, var teikt, neko. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka sākām attiecības, kad man bija tikai 15 gadu un es NEKO nesapratu no normālām attiecībām. Man vienmēr bija svarīgāk būt noteicējai, uzstāt uz savas "patiesības" utt. Patiesībā tikai viņa pacietības un dzīves gudrības dēļ mums pašlaik ir, vismaz manā redzējumā - ļoti veiksmīgas attiecības.
Ticu, ka lielākā daļa cilvēku manu raksturu neciestu un aizietu prom, bet mūsu gadījumā - viņš prata man izskaidrot to, kas attiecībās neapmierina, bet es - iemācīties rēķināties ar otru un vienkārši "necepties" par katru sīkumu.
Jā, mēs arī tagad strīdamies, taču strīdi ir ieguvuši citu jēgu. Tā drīzāk ir skaļāka vārdu pārmaiņa, lai pateiktu: "Klau, tu dzirdi, ko mēģinu tev pateikt?"
Pašlaik dzīvoju attiecībās, kurās man patiešām patīk šad tad strīdēties, jo tas ir pat kļuvis interesanti :)

Jā,man ir attiecības.Strīdamies ik pa laikam,taču par sīkumiem.Neatceros pēdējo reizi kad strīdējāmies par tiešām,tiešām nopietnu lietu.
Sākumā nestrīdējāmies nemaz,taču,kad sākām dzīvot kopā tad arī parādījās ikdienas sīkumu kašķi.

Nu,jā-bija viens periods,kad bez maz katru dienu bija sīks kašķis,taču nu tas ir pāri.Tagad tā vairs nav.Tagad ir ik pa laikam tie ikdienas sīkumu kašķīši :D
Man šķiet,ka ja mēs nepārtraukti strīdētos par tiešām nopietnām lietām,tad gan es sāktu domāt,vai mēs vispār deram kopā....

Man nav drauga.
Ar saviem ex puišiem strīdu iniciatore parasti biju es, jo nejutos novērtēta. Arī šķiršanās iniciatore biju es, tad gan viņi pēkšņi saprata, ka esmu viņu mūža mīla, bet nu bija jau par vēlu. (Runāju par 2 ilgstošām attiecībām).

Vēlos sev puisi, ar kuru man nebūs šaubu, ka esmu viņam visīpašākā, mīļākā, skaistākā un vienīgā. Man nevajag, lai mani apber ar ziediem un visu laiku bučo, vajag tikai to sajūtu, ka neesmu pēdējā pēc visiem viņa draugiem un darīšanām. Es gribu vienkāršas, mīļas, sirsnīgas un atklātas attiecības bez drāmas. Mans puisis būs vīrisķīgs, maigs un ar savu īpašo raksturiņu.

es ar savējo esmu kopā 5 gadus, 1.gadā baigi strīdējāmies par visādiem sīkumiem, tiešām par NEKO gāja strīdi. Tagad strīdamies ļooti reti un pat nevis strīdamies, bet dažreiz par kko papukstam un pēc 5 min viss jau kārtībā! :D (l) Strīdi reāli pārgāja, kad viens otru labāk iepazinām un bijām nodzīvojuši kopā jau ilgāku laiku! :) sapratām, ka nav jēgas strīdēties.

jā, ir draugs un strīdamies ļoti bieži, gandrīz vai katru dienu ir pa sīkam strīdam, gandrīz katru ned. arī pa nopietnākam, kurus nevar atrisināt, dažreiz gribas vnk aiziet:( Jo viņam ir paradums man brukt virsū, kāpēc es neesmu tād tik forša, veiksmīga, ar tievu vidukli kā tā tur meitene; kāpēc man nepatīk pilnīgi viss tas pats kas viņam, kāpēc man nepatīk iedzert utt. Viņam viss ir tikai melns vai balts. Ja godīgi, nezinu, cik ilgi es izturēšu, jo es netieku pieņemta kāda esmu - viņš pie tam nekautrējas ari skaļi jūsmot par citām meitenem.

Es sava laulibas dzive neesmu stridejusies daudz,jo izdomaju,ka tas tapat nenoved pie laba |-) !Katram cilvekam ir savas domas par lietam ,tas jarespekte!Mes noteikti nevaram parmainit otru.Varam iemacities pielagoties,macet kaut ko paturet pie sevis,"norit"kadreiz!
Es pedeja laika biezi saku"ja ",kaut zinu ka darisu ta,ka pati busu izdomajusi!

jā, esmu nopietnās attiecībās gadu. pa šo laiku ne reizi nebijām sastrīdējušies, pat papukojušies viens uz otru. tāda patīkama saskaņa. bet laikam kādreiz jau vajadzēja sastrīdēties un tad tas sakrājās lielā, nepatīkamā notikumā, kas, paldies Dievam, ir garām.

es attiecībās meklēju mieru un brīvību, vieglumu, pieskaņošanos otra ritmam, tādēļ nespētu būt kopā ar kādu, ar ko nemitīgi kasos.

Lidz sim vienmer attiecibas biju stridu iniciatore un man arkartigi patika taa riktigi izkasketies, bet tagad, ar esoso draugu nestridamies. esam kopaa nepilnu gadu gan tikai, bet mes visu izrunajam. pat ja man uznak pirms-menesreizu hormonu trakumi un esmu kaskiga par visu un uz visiem, pat tad mes kaut kaa makam to visu izrunat un aizrunat prom.
sijas attiecibas ir vismaz divas lietas, kas man lidz sim nebija bijusas - puisis grib runaties un vinam tiesam interesee ko es domaju un jutu. un otrais - ja lidz sim man patika izkasketies, tad tagad saprotu, ka taa es vienkarsi reduceju savu seksualo energiju. nav jau taa, ka nebija seksa, bet nebija asums... sobrid visu varu izlikt gultaa un lidz stridiem vairs pat nedadomajos. (well, jaa, beidzot man ir partneris, kam nav bail man uzsaut pa dibenu vai aizsiet acis, piesiet, etc, etc, etc).
es ticu, ka stridiem ir pavisam cits iemesls...
ak, pavisam aizmirsu - jaa, pa so laiku mums ir bijis viens strids. es vinam parmetu dazas lietas. bet principaa es to visu biju safantazejusi dienu pirms man bija jasatiek vina gimene... respektivi es biju vienkarsi sanervozejusies un parstresojusies un izlikos uz vinu...

Man patīk strīdēties, tad es kaut kā jūtu tās emocijas, to atdevi, enerģiju... Par tādām nopietnākām lietām varbūt ne, bet par sīkumiem gan es varu kašķēties daudz.. tad abiem apnīk un viss kā vienmēr kārtībā. :-) :-D

Dzive tik atri skrien,ka domaju -laiks ir tik vertigs-labak tiesam dzivot tada harmonija!Tas tomer nenozime -pilnigi paklauties-ta butu otra galejiba! (t)

Juutos neizsakaami slikti peec pakasiishanaas.. Reizeem man uznaak, un tad man paliek ljoti ljoti zeel vienaa mirklii, jo vins ir tik bezgala labs, un es kaut ko niknojos par niekiem, fui, tad esmu gatava noshaut sevi, asaras veljas aumalaam un gaudoju, ka neesmu perfekta un tad vinjs mani zeelo. :-D Galiigi stulbs scenaarijs, bet shitaa uznaak, piem. pilnmeeness laikaa. Tagad peedeejaa laikaa dziivojam rozaa burbulii, neaizkaitinos ne par ko, nestriidamies vipaar, nu damn paradiize!!! ;